Kā jau māmuļai biju solījis, šodien ar Modro akal mēģinājām sakacināt treknās rudens līdakas. Uz ūdens esam ap 9:30 un ap 10 biedram- līdaku biedam pirmā cope! Meistarīga nokausēšana un tīkliņā 3,7kg...... samssssss:) Partizāns atzīstas, ka kotletes un ikrus jau gona baudījis, gribējis kādu plaudi, bet nekā..... Copējam tālāk, es neko, klusēju un te akal savāds piecirtiens bieda izpildījumā, špinis līkumā, spole kauc, es pamazām sašļūku, bet uztveramo ņemu pārliecinoši un gaidu..... Pēc 2-3 min. cīņas mans koļega sāk runāt nesaprotamu tekstu, tjipa, vai tik naf zaceps? Es turos, esmu gatavs visļaunākajam, bet jau ar cerību stariņu sirdī sāku atgūt dzīvesprieku un noskatīties uz Možas nepacietīgo raustīšanu, kas sāk pārvērsties akmeņa pacelšanu. Tā kā tas neizdodas, laižamies lejā, frikcions jau klusē, bet es gan kļūstu priecīgāks. Nu beigās izrādās tiešām zaceps, bet ziftiņa norauta netiek, škrobe, bet labi, ka tā. Turpinām cīnīties, baigs klusums, te pēkšņi man cope ar nervozu tricināšanu un kratīšanos, bet arī koļega parāda, ka māk rīkoties ar uztveramo, 2kg līdaks jau nonāk uz kukana. Tad akal ilgu laiku klusums, vienīgi biedrs ik pa laikam prasa piebraukt pie zacepa, kuri neatdzīvojās, bet mazu rezultātu māmuļas labā nodrošina gan, 2:0 un galvenais, ka norauj to zivīgo zifteli, kura apmuļķoja 6 līdakas un samu.
Uzlieku citu tvisteri un uzreiz cope, viss izvadīšanas un iesmelšanas process meistarīgi izdarīts, un man 4,1kg zaļsvārce laivā. Par godu hokejam un māmuļas cienīšanai, 13:30 tinam mājās, vēl tik drusku pa.........mies pie zirga, 1 pakavs bij tukšs, pabuksējām un steidzamies mājup.
29.novembris 2011, 15:52 |
links