Ostaps aizskrēja uz rakstāmlietu bodīti, nopirka par pēdējām desmit kapeikām kvīšu grāmatiņu un gandrīz veselu stundu nosēdēja uz akmens stabiņa, numurēdams kvītis un uz katras parakstīdamies.
— Pirmajā vietā sistēma, — viņš murmināja, — katrai sabiedriskai kapeikai jābūt uzskaitītai.
Lielais kombinators strēlnieka solī devās pa kalnu ceļu, kas veda apkārt Mašukam uz
Ļermontova un Martinova divkaujas vietu, garām sanatorijām un atpūtas namiem.
Autobusu un divzirgu ekipāžu apdzīts, Ostaps nonāca pie Iegruves.
Neliela klintī izcirsta galerija veda uz konusveida iegruvumu. Galerija izbeidzās ar balkoniņu, no kura Iegruves pašā dibenā varēja redzēt malahīta krāsas peļķi ar smirdošu šķidrumu. Šī Iegruve Pjatigorskā skaitās ievērojama vieta, un tāpēc to katru dienu apmeklē daudzas ekskursijas un individuāli tūristi.
Ostaps tūlīt saprata, ka Iegruve cilvēkam bez aizspriedumiem var kļūt par ienākumu avotu.
«Apbrīnojami,» Ostaps prātoja, «ka pilsēta līdz šim nav iedomājusies ņemt griveņiku par
ieeju Iegruvē. Šī, liekas, ir vienīgā vieta, kur pjatigorskieši ielaiž tūristus bez maksas. Es iznīcināšu
šo apkaunojošo traipu, kas grauj pilsētas reputāciju, es izlabošu nepiedodamo nolaidību.»
Un Ostaps rīkojās tā, kā diktēja saprāts, veselīgais instinkts un izveidojusies situācija.
Viņš nostājās pie ieejas Iegruve un, ņurcīdams rokās kvīšu grāmatiņu, laiku pa laikam
uzsauca:
— Iegādājieties biļetes, pilsoņi! Desmit kapeikas! Bērniem un sarkanarmiešiem ieeja brīva!
Studentiem — piecas kapeikas! Tiem, kas nav arodbiedrības biedri,— trīsdesmit kapeikas!
Ostaps trāpīja tieši naglai uz galvas. Paši pjatigorskieši uz Iegruvi negāja, bet no padomju tūrista noplēst desmit kapeikas par ieeju «kaut kur» nesagādāja ne mazākās grūtības. Ap pulksten pieciem jau bija iekasēti kādi seši rubļi. Izpalīdzēja tie, kuri nebija arodbiedrības biedri un kuru Pjatigorskā bija krietni daudz. Visi lētticīgi atdeva savus griveņikus, un kāds sārtvaidzis tūrists, pamanījis Ostapu, triumfējoši sacīja savai sievai:
— Vai redzi, Taņuša, ko es tev vakar teicu? Un tu vēl strīdējies, ka par ieeju Iegruvē nav
jāmaksā. Nevar būt. Vai nav tiesa, biedri?
— Balta patiesība, — Ostaps apstiprināja, — tas nevar būt, ka par ieeju nav jāmaksā. Arodbiedrības biedriem — desmit kapeiku, bet tiem, kas nav arodbiedrības biedri, — trīsdesmit kapeiku
6.decembris 2011, 22:19 |
links