Man ir cits jautājums, kas reāli kontrolē to lai mums visiem būtu ko nākotnē ķert un medīt? Man sanāk, ka iekšējos ūdeņos patiesībā neviens. Iekšējos ūdeņos, bez makšķerniekiem un zemūdens medniekiem citiem nav noteiktas noķeramo zivju limits (kvotas)?
Cik saprotu Baltijas jūrā un Rīgas Jūra līcī zvejniekiem ir noteiktas gan kvotas, gan zvejas rīku limits. Kvota it kā saprotams jēdziens, tas ir cik zivis, izteiktas kilogramos vai pēc skaita (lašiem) tu drīksti noķert. Piemēram: lašus 2000 gab., Mencas Baltijas jūrā 196,8 t (2012.g.), Reņģes Jūrā 87.0 t, līcī 2937.0 t utt. Tīklu limits šajā gadījumā lai kaut cik vienādotu iespējas. Piemēram: Mencu kvotas ir sadalītas pa novadiem un pagastiem (
http://www.zm.gov.lv/index.php?sadala=1724&id=13265). Pagaidām makšķernieku jūrā nav tik daudz, peldētājiem un atpūtniekiem tīkli ar netraucē, līdz ar to regulējums būtu attiecināms tikai lai regulētu, tas ir padarītu vienlīdzīgu konkurenci.
Nedomāju, ka iekšējos ūdeņos resursi atjaunojas pēc savādāka principa, tas ir ja paņem par daudz atražoties tie īsti nespēj. Attiecīgi ir saprotami Makšķerēšanas noteikumi, kur makšķerniekam noteikts zivju skaits, kilogrami, attiecīgi pieņemot statistisko vidējo no makšķerniekiem un zemūdens medniekiem, atļautais neļauj noplicināt resursus tik tālu lai tie nespētu atjaunoties. Attiecīgi mainoties kādiem rādītājiem, piemēram, savairojas aktīvie makšķernieki, kas makšķerē un lomā kaut ko patur katru dienu, tiek veikti jauni aprēķini un loma lielums tiek limitēts (tā vismaz būtu jābūt).
Attiecībā uz rūpniecisko zveju ir Noteikumi par rūpnieciskās zvejas limitiem un to izmantošanas kārtību iekšējos ūdeņos nosaka zvejas rīku limitu. Pēc manām domām, zvejniekiem būtu jārēķinās ar makšķerniekiem, zemūdens medniekiem un atpūtniekiem attiecīgi nebūtu pieļaujama situācija, ka upe piebāzta ar murdiem vai nosēta ar tīkliem, tas pats attiecībā uz citiem ūdeņiem. Līdz ar to regulējot tīklu skaitu ūdeņos būtu jāpanāk gan konkurences vienlīdzība, gan jānodrošina, ka ūdeņus var izmantot citi. Bet klausoties stāstus par pārbāzto Daugavu, laikam tomēr šis nav instruments ar ko zvejniekiem liek rēķināties ar pārējiem. Savukārt noķeramo zivju apjomu, tāpat kā jūrā vai makšķerniekiem iekšējos ūdeņos, būtu jāregulē ar zivju skaitu vai svaru, bet tas nenotiek. Cik man zināms žurnālus zvejnieki izmanto, tikai kas notiek tālāk. Cik apskatījos gan likumu, gan noteikumus kvotas iekšējos ūdeņos nosaka tikai makšķerniekiem. Pieņemsim, ka ar tiem tīkliem un murdiem izķert visu nav iespējams ... vai tā tiešām ir. Pēc kā tad vadās BIOR, ja rādītājs ir nevis noķerto zivju apjoms, bet tīklu skaits. Sanāk, ka reāli situāciju, tie, kas nosaka limitus, nepārzina un nevis regulē zveju, bet rīkojas jau pēc notikuša fakta, kā saka kad vairs žurnālā nebūs ierakstu par zivīm, sāksim domāt kā tās atjaunot. Kamēr pamatoti nenosaka kvotas kg vai skaitā, arī rūpnieciskai zvejai iekšējos ūdeņos, tāda vispār būtu jāaizliedz.