Mans pirmais brauciens uz Peipusu ir izdevies. Esmu ļoti apmierināts.
Nina, 5.-6. kilometrs. Ko varu teikt: ne katrā āliņģi būs kaut kas labs. Ir jāstaigā, jāmeklē. Nezinu kāpēc, bet likās, ka "vecie" āliņģi strādāja labāk, nekā, kuri tikko tika izurbti.
Pirmā diena bija ļoti skopa. Kamēr piešāvos kas pa kam, atradu labu caurumu - pus kules pielasīju. Vakarā piebaroju cerībā, ka nu tik rītā būs... Otrajā rītā atbraucām nedaudz izsitušies no kursa. Velns! Kamēr staigāju meklēju savu āliņģi, pazaudēju laiku. Beigās atradu, apsēdos un sāku valkāt raudas. Padsmit izvilku, tad kā ar šķērēm nogriezts būtu. Vispār nekā.
Okey, ejam pa ezeru laimi meklēt. Aizskrienu tur, aizskrienu šeit. Beidzot sataustu kādu dzīvību. Labi, būs jācer, ka šeit būs. Apsēdos uz "vecā", laikam vakardienas āliņģis. Neviena tuvumā nav. Pirmās trīs zivis ašuki, tad paņēma rauda - AHA. Tātad kaut kam te ir jābūt. Pēc minūtēm 7-9, sākās traka cope, ka uzpīpēt nav iespējams. Tik valkā. Strādāju uz diviem āliņģiem. Apmēram 2 metru starpība. Kā jūtu, ka cope uz īsu mirkli pazudusi ir, tad uzreiz pārlecu uz otru āliņģi. Nezinu, varbūt lielāku efektu deva kabatās atrastās granulas raudām. Čakars ar tiem motiļiem bija. Nafik, uzvelku mušu kāpurus cik vien lien uz tā āķīša un ir labi. Ā, un vēl kas - testēju mormenes, t.i. to krāsas. Secināju, ka uz parastajām kā sarkana, melna, brūngana - cope bija krietni vājāka nekā uz spilgti dzeltenu vai koši zaļu mormišku vidēja lieluma.
Pus maisa pieķerts bija. Domāju pirmajai reizei ir tīri labi. Tagad kaut ir poņa, kas pa kam, un jau nākamreiz varēs braukt pa nopietnam.
Bildes albūmā sametu.
Veiksmi arī citiem, ne asakas!
2.marts 2012, 00:47 |
links