Sveicināti biedri! Īsa atskaite par šā gada pirmo un pēdējo braucienu uz maģisko lielo balto ezeru.
Ņemot vērā, ka šogad copēja tikai rauda, bet ar asari bija švaki, līdz šim īstas vēlmes laist uz turieni nebija. Tomēr kas tā par ziemu, ja vismaz reizi gadā neesi bijis peipī!!! Tā nu sapaunojāmies jaukā kompānijā sestdien devāmies 300 kilometrus uz ziemeļiem. Zinot, ka cope bijusi un visticamāk arī būs švaka un rauda nav mūsu mērķa zivs, braucām labi pavadīt laiku. Tādējādi arī cepums bija līdzi paņēmies - dzērvīte ar šauro kaklu. To jau sākām lietot pie Tartu. Uz ezera vājo radu copīti remdējām ar malku laba konjaka un visīša. Tā labā kompānijā, ik pa reiziei dodoties komandējumā uz veikalu, tika aizvadīta diena. Žēl, protams, ka asaris tāds caurspīdīgs, bet ko var padarīt - ne vienmēr izdodas gūt tādus asaru lomus kā pērn. Tomēr pavasarīgais gaiss kaut kāda nevien copīte un labā atmosfēra bija super.
Nekas - būs nākamā ziema, būs lielie asari. Jā, cepums mums tanī dienā ļoti garšoja, bet, zinot, ka braucām atpūsties, nevis nodoties industriālai voblas ieguvei, esam apmierināti. Zivtiņa tika noķerta, sacepta un apēsta.
Atpakaļceļā iebraucām pie vietējiem zvejniekiem. No tiem sev ģimenes vajadzībām iegādājos zandartu pa 33 eur. Liels, gaļīgs, garšīgs. Vakar taisīju cepto zandarta fileju konjakā. Mēli var norīt. Galva un asakas aizgāja galertā. To šodien ar mārutkiem likšu iekšā.
Vispār, secinājums - ja ar mašīnu var braukt pa ledu, tad godīgi sakot copmaņu ragavu vietā drīzāk līdzi jāņem mangāl. Varētu uz ledus smuki desiņas un gaļiņu uzcept:))) Pavasaris:))
Ne asakas visiem un uz drīzu tikšanos pie vaļējiem ūdeņiem!:))
20.marts 2012, 12:00 |
links