...Turpinājums... (kaut kas nepatika divos simbolos):
Vai
finālā uzkrājas jūrā, kur, starp citu, bezskābekļa zona (mazāk kā 0,3 mg/l) aizņem jau 2/3 no Latvijas platības . Un daba ar to pie labas
sakritības varēs tikt galā vien pārsimts gados.
Arī par aizsargjoslu un bijušajās l/s zemēs savairojušamies
baltalkšņiem es vienmēr saku, ka taisnība ir - alksnis ir starpstadija
uz īstu mežu (bet pēc 100 gadiem). Jautājums, vai mēs tik ilgi varam
ļaut sistēmai "būt caurai" - ziemā baltalšņu kā platlapju audzes ir
bez zemsedzes un viss upju nogāžu slīpumā esošais lēni skalojas uz
upi. Pļavas vai koku grupas+pļavas gadījumā lakstaugu veidotā
velēna darbojas kā filtrs un sanešu ietekme ir krietni mazāka.
Utt. - par katru komentāru varētu padiskutēt.
Un es nevienā savā tekstā neesmu par uzlaizītu un betonos iespiestu
upīti, bet par ne tikai zivju vai bebru pārstāvētas ūdeņu ekosistēmas
saprātīgu apsaimniekošanu. Tur jau ir tas izaicinājums - saimniekot
tā, lai liktos kā neskarts vai vismaz pašregulējošs. Rakstā apzināti
nepieminēju upes kā attīrīšanas iekārtu - 10 kvadrātmetri straujteces
spēj attīrīt 1 cilvēka radīto piesārņojumu - pie mūsu nabadzības
daudzviet mazajām apdzīvotajām vietām un bijušajiem fermu centriņiem
attīrīšanas iekārtas būvēs "kad pūcei aste ziedēs". Pēdējais labi iet
kopā ar straujūdeņu organismu,tostarp zivju dzīvotnēm.
Lai paceltu maliņu vēl par citiem upju labsajūtu ietekmējošiem
faktoriem, nosūtu atsauci uz vienu ļoti interesantu lašveidīgo upju
apsaimniekošanas skatījumu no īru zemes. Ļoti daudz no tā novēroju arī
mūsu upēs. Ir jau vēl vesela virkne izdiskutējamas lietas, kā
sadarboties, lai tiktu visiem -makšķerniekiem, laivotājiem, dabas
mīļiem - piedevām radot pievienoto vērtību uz vietas.
Uz sadarbošanos.
Andris Urtāns
Vai
finālā uzkrājas jūrā, kur, starp citu, bezskābekļa zona (mazāk kā 0,3 mg/l) aizņem jau 2/3 no Latvijas platības . Un daba ar to pie labas
sakritības varēs tikt galā vien pārsimts gados.
Arī par aizsargjoslu un bijušajās l/s zemēs savairojušamies
baltalkšņiem es vienmēr saku, ka taisnība ir - alksnis ir starpstadija
uz īstu mežu (bet pēc 100 gadiem). Jautājums, vai mēs tik ilgi varam
ļaut sistēmai "būt caurai" - ziemā baltalšņu kā platlapju audzes ir
bez zemsedzes un viss upju nogāžu slīpumā esošais lēni skalojas uz
upi. Pļavas vai koku grupas+pļavas gadījumā lakstaugu veidotā
velēna darbojas kā filtrs un sanešu ietekme ir krietni mazāka.
Utt. - par katru komentāru varētu padiskutēt.
Un es nevienā savā tekstā neesmu par uzlaizītu un betonos iespiestu
upīti, bet par ne tikai zivju vai bebru pārstāvētas ūdeņu ekosistēmas
saprātīgu apsaimniekošanu. Tur jau ir tas izaicinājums - saimniekot
tā, lai liktos kā neskarts vai vismaz pašregulējošs. Rakstā apzināti
nepieminēju upes kā attīrīšanas iekārtu - 10 kvadrātmetri straujteces
spēj attīrīt 1 cilvēka radīto piesārņojumu - pie mūsu nabadzības
daudzviet mazajām apdzīvotajām vietām un bijušajiem fermu centriņiem
attīrīšanas iekārtas būvēs "kad pūcei aste ziedēs". Pēdējais labi iet
kopā ar straujūdeņu organismu,tostarp zivju dzīvotnēm.
Lai paceltu maliņu vēl par citiem upju labsajūtu ietekmējošiem
faktoriem, nosūtu atsauci uz vienu ļoti interesantu lašveidīgo upju
apsaimniekošanas skatījumu no īru zemes. Ļoti daudz no tā novēroju arī
mūsu upēs. Ir jau vēl vesela virkne izdiskutējamas lietas, kā
sadarboties, lai tiktu visiem -makšķerniekiem, laivotājiem, dabas
mīļiem - piedevām radot pievienoto vērtību uz vietas.
Uz sadarbošanos.
Andris Urtāns
4.aprīlis 2012, 07:53 | links