Pa foreļupēm es vandos jau kādus gadus septiņus noteikti. Vismaz pirms tik ilga laika es noķēru savu pirmo zivteli un viss notikās tieši tā kā Sulla to aprakstīja iepriekš. Tas protams bija zemmērs, tas protams tika saspiests, samocīts un....iebāzts ķeselē. Dīvaini likās, ka copmanis kurš man šo pasācienu ierādija bija vīrs ar lielu forelista stāžu un cienījamu reputāciju. Taču pašā mājupceļā, brienot caur meža biezokņiem, vērojot dabu un elpojot svaigo gaisu, viņš mani sāka audzināt..:) Kāpēc viņš man ļāva nomušīt zemmēru? Tādēļ, ka pamanīja manās acīs neviltotu izbrīnu, prieku un sajūsmu par šīs, manas pirmās foreles notveršanu. Tādēļ, ka es centos saskaitīt forelēna sārtos punktiņus un tādēļ, ka pēkšņi manī radās miljoniem jautājumu par šis zivs taukspuru, leģendārajām foreļmaizītēm, krāsojumu, pārvietošanos upē u.t.t. Šobrīt es šim vīram esmu ļoti pateicīgs par to, ka nenolaupīja man šīs emocijas un prata man izstāstīt, kas ir kas. Nebūt nē. Es tagad nevienu neaicinu slaktēt mazos foreļukus..:) Es drīzāk vēlos uzrunāt jaunos foreļotājus. Esiet pacietīgi, uzņēmīgi un neatlaidīgi...tālāk jau viss notiksies tā, kā tam janotiekās. Gan savu foreļmaizīti noķersiet, gan savas foreļupes atradīsiet, gan savus foreļstāstus veidosiet...:) Zivis vajag ēst. Tas ir labi, veselīgi un ļoti baudāmi...:) Taču visu vajadzētu saskaņot ar savu veselo saprātu, tā brīža makšķerēšanas noteikumiem un protams arī sirdsapziņu. Turās jaunie forelisti! Es Jūs atbalstu, jo pats joprojām esmu zaļš gurķis un man ir vēl lērums ko mācīties..:)
Nu kaut kā tā...:)
25.aprīlis 2012, 20:03 |
links