Sveicinot Copmaņus ar zaļsvārču precībām, kaut kas ar no manas D.Gr. 28.05.2012.
Šorīt mani pamodina neviens cits kā lietus gāzes, kas močī pa mājas jumtu. It kā pus stundu pirms noliktajiem rīta gaiļiem, bet nolemju celties augšā.
Viss kā ierasts izņemot to, ka pa ceļam nav ne stopētāju, ne nekādu žurku, tik vientuļas lietus lāses sitās logā un ceru, ka tās ir pēdējās šajā rītā. Un gandrīz tā arī ir!!
Pie upes nonāku vel normālā tumsā, tā ap 04:00 un tā vel karājās visapkārt gan kamēr maisu barību, gan mēru attālumu, gan baroju un daru citas ļoti svarīgās lietas.
Ārā ļoti silts (~+12) kā arī visapkār pa laikam tās pašas retās lietus lāses dauzās, ālējās un vispār uzvedas neierasti piedienīgi.
Līdz ar gaismas pirmajiem metiem, upe burtiski atdzīvojas, zivis perās pa visu ūdens jumu: gan pērnajā niedru audzē, gan piekrastes mierūdenī, gan upes viducī, kur var novērot Lielupes lejtecei visai rneraksturīgu parādību- ūdens virpuļošanu un citādas zvērības, bet veljoprojām 1OZ barotava pie krasta kants turas stabili (mērstacijas tīmeklī rāda 50nieku virs līmeņa, jeb par 20cm vairāk kā pirms nedēļas).
Atšķīrībā no iepriekšējām reizēm, copes neseko uzreiz pēc pirmajiem tārpu peldināšanas mēģinājumiem, bet ir nedaudz jāuzgaida. Kad sāk dziedāt netālās mājas gaiļi, tad arī parādās pirmās fīderspicītes kustināšānas mēģinājumi, pēc n-kurās izdodās piecirst un jau upes pavēlnieks Lielplicis tirinās galā. (Rekl: Šoreiz pievilinātājbarībai izmantoju to paš Milo produkcij', jo kā reizīt tur pie viņiem ķikuri regulāri ganās, atšķirībā no citām copes bodēm šajā gada laikā, + sveramie pinki un baltie, tie kas maķenīt lielāki un kā reiz abi sarkanbaltsarkani, ir nopērkami kā vietējā ciema bodītē cepumi - uz svara. Kauč 3 tārpus pērc!!) Sāku ar kombināciju, kas bija populāra pagājšreiz, bet kaut kā gramsta kaut kā negrib ne īsti ēst, ne īsti sūkāt- popkultūrai tiek pateikt stabils NĒ. Pamēģinu tikai mušeniekus, nu apmēram 3īs, un seko konkrētāks grābiens un galā plinders-plaukstenieks. Abi pablisinamies viens uz otru, viņš aizpeld, es palieku.
Slieku, to kas turpatās pie krasta urbina degunu, pa laikam noprovē kāds sīkasarīts, bet tas arī viss. Vispār interesanti: asariem it kā jāuzbrūk tām šļiekām un jāmočī laimīgam ēst nākamo, bet tās copes izpaužas tik kā pludiņa viegla driblēšana, kaut kādi miegaini šie.
Fīderējot un eksperimentējot esmu jau nonācis līdz ~ 7-9 lielajiem mušeniekiem uz āķa, līdz kārtējā iemetienā, pēc barotavas nosēšanās uz grunts, spicīte pārliecinoši noliec galvu upes priekšā, man tāda pazemība nepatika un iedevu pīckai pa zobiem. A tur, hops, kā celmā. Juhū, mans Lielbreksis noteikti, nu tāds, ne mazāks par 6kg kā likts. Pastīvēju to šur un tur, bet augšā nenāk, tik aukla pamaina leņķi pret krasta līniju no šaura uz plato un tad atkal atpakaļ. Sirds dauzās arvien straujāk un straujāk, esmu uzrāpies jau pakalnītē, lai pārceltu lomu pār kanti un piekrastes pāļu paliekām (domās jau apdomāju vai kūpināt, cept, grillēt vai turpat jēlā gaļā savus sadzeltējušos zobus iecirst). Tā stīvejoties saprotu, ka nekāds Dižbreksis jau laikam nav, omārs ar ne, nu tā kā ne pumpēja, ne baigi skrēja paliku pie trim variantiem, kur viens ticamāks un otrs mazāk ticamāks, bet trešais tā lai nebūtu pārāk garlaicīgi: 1.)Zandarts; 2.)Vēdzele; 3.)Krievu zemūdene, kas uz Jelgavu pēc vodkas brauca. Nu kā tādos gadījumos bieži notiek, kaut kur pusceļā, pēc kārtējā viņa/u manevra, jūtu tādu nepatīkamu tirkš un prom viņš/i bija!! Pulss no 180 nokrīt uz jau ierastākiem 120, protams pēc dvīņu māsiņām cīgiņām, un varu turpināt burties ar barībām, ēsmām, sevi un visu, kas notiek apkārt.
Jau vienbrīd likās, ka sarkanbalto pušķis rullēs, bet nē, pa kādam dzīļu iemītniekam izdodas jau izraut, bet uz katru 5-7 pārmetienu, kas ir gaužām slikts rezultāts, bet krietni labāks kā pirms nedēļas.
Pa starpai vel matu, ka upes virsmu ir apsēduši jau lielāki hišņiki, mailēm pakaļ skraida galvu no ūdens izbāzuši, mutes pavēruši, skats jau labs, tik birkas nebij klāt, lai vismaz man kā skatītājam, būtu saprotams, kas tad īsti tas par zvēru bija: žēl jau ka to ziņu taj' manā podā ir tik maz cik ir. Bet tāpat labi pazavērot dabas procesus uz robežšķirtnes, nu kur tie divi O satiekas.
Vobšem beigās nonācu pie TIKAI ķikuru kombenes, kur praktiski katrs pārmetiens atnesa pa zvīņainajai, nu un kādai tad īsti? Nu Lielpličiem, tādiem skaistuļiem uz gramiem 200-300, mazo lapiņu nebij' it nemaz. Copēja šie tā sev neraksturīgi, ar tādiem lēniem un padziļinātiem pietupieniem. Pa vidu vel trāpījās pāris gliemenes, pāris bik' zem kilo breksēni (kas jau bija iekrāsojušies kāzu ietērpā), nu īsāk sakot baigākā rutīna iestājusies. Vel centos uz beigām noprovēt tālo distanci, bet tā ka straume bija pietiekami spējīga un ar gaužām netīra, tad no mana nodoma pavimbot nekas dižš nesanāca un jau pietiekami agri tinu makšķeres, lai dotos mājup.
Pēc ilgiem laikiem, nav dižākā iekāriena doties zaļsvārču medībās (iespējams vainojama pagājuša izcili nesaekmīgā sezona), tad nākamo reizi, pēc sava drauga, kurš ir arī vārda brālis, uzaicinājuma, posīšos Lielbrekšu medībās Estijas ārēs, kā arī noprovēt dižmazezeriņus Koivas pievārtē netālu no ievērojāmās pilsētas- Valkas. Cerams, ka bērni nesāks dzimt, kad vien viņiem sagribās un vel gadījums ļaus, vel reizīti aizšaut uz grandiozo upi Lielupi uz vienām kārtīgām nakts medībām kaut kad maija vidū, kad asaru kolonijas brangi kodīsies un Lielbrekšu armādes karos par manis piedāvātajiem tārpu kārumiem.
PS Kād zaļo nostīvināt gan jau paspēs vēlāk.
PSS Vel paliek nedaudz laika papriecāties par siltajiem mirkļiem pie dabas bez visiem kodējmošķiem, kas mostas, jau palēnām ver acis vaļā un pavisam skaidri sajūt izsalkumu pēc Jūsu upēm-tēm, strautiņiem un tērcītēm.
To visu un vel vairāk vēlot,
Otinjsh
Šorīt mani pamodina neviens cits kā lietus gāzes, kas močī pa mājas jumtu. It kā pus stundu pirms noliktajiem rīta gaiļiem, bet nolemju celties augšā.
Viss kā ierasts izņemot to, ka pa ceļam nav ne stopētāju, ne nekādu žurku, tik vientuļas lietus lāses sitās logā un ceru, ka tās ir pēdējās šajā rītā. Un gandrīz tā arī ir!!
Pie upes nonāku vel normālā tumsā, tā ap 04:00 un tā vel karājās visapkārt gan kamēr maisu barību, gan mēru attālumu, gan baroju un daru citas ļoti svarīgās lietas.
Ārā ļoti silts (~+12) kā arī visapkār pa laikam tās pašas retās lietus lāses dauzās, ālējās un vispār uzvedas neierasti piedienīgi.
Līdz ar gaismas pirmajiem metiem, upe burtiski atdzīvojas, zivis perās pa visu ūdens jumu: gan pērnajā niedru audzē, gan piekrastes mierūdenī, gan upes viducī, kur var novērot Lielupes lejtecei visai rneraksturīgu parādību- ūdens virpuļošanu un citādas zvērības, bet veljoprojām 1OZ barotava pie krasta kants turas stabili (mērstacijas tīmeklī rāda 50nieku virs līmeņa, jeb par 20cm vairāk kā pirms nedēļas).
Atšķīrībā no iepriekšējām reizēm, copes neseko uzreiz pēc pirmajiem tārpu peldināšanas mēģinājumiem, bet ir nedaudz jāuzgaida. Kad sāk dziedāt netālās mājas gaiļi, tad arī parādās pirmās fīderspicītes kustināšānas mēģinājumi, pēc n-kurās izdodās piecirst un jau upes pavēlnieks Lielplicis tirinās galā. (Rekl: Šoreiz pievilinātājbarībai izmantoju to paš Milo produkcij', jo kā reizīt tur pie viņiem ķikuri regulāri ganās, atšķirībā no citām copes bodēm šajā gada laikā, + sveramie pinki un baltie, tie kas maķenīt lielāki un kā reiz abi sarkanbaltsarkani, ir nopērkami kā vietējā ciema bodītē cepumi - uz svara. Kauč 3 tārpus pērc!!) Sāku ar kombināciju, kas bija populāra pagājšreiz, bet kaut kā gramsta kaut kā negrib ne īsti ēst, ne īsti sūkāt- popkultūrai tiek pateikt stabils NĒ. Pamēģinu tikai mušeniekus, nu apmēram 3īs, un seko konkrētāks grābiens un galā plinders-plaukstenieks. Abi pablisinamies viens uz otru, viņš aizpeld, es palieku.
Slieku, to kas turpatās pie krasta urbina degunu, pa laikam noprovē kāds sīkasarīts, bet tas arī viss. Vispār interesanti: asariem it kā jāuzbrūk tām šļiekām un jāmočī laimīgam ēst nākamo, bet tās copes izpaužas tik kā pludiņa viegla driblēšana, kaut kādi miegaini šie.
Fīderējot un eksperimentējot esmu jau nonācis līdz ~ 7-9 lielajiem mušeniekiem uz āķa, līdz kārtējā iemetienā, pēc barotavas nosēšanās uz grunts, spicīte pārliecinoši noliec galvu upes priekšā, man tāda pazemība nepatika un iedevu pīckai pa zobiem. A tur, hops, kā celmā. Juhū, mans Lielbreksis noteikti, nu tāds, ne mazāks par 6kg kā likts. Pastīvēju to šur un tur, bet augšā nenāk, tik aukla pamaina leņķi pret krasta līniju no šaura uz plato un tad atkal atpakaļ. Sirds dauzās arvien straujāk un straujāk, esmu uzrāpies jau pakalnītē, lai pārceltu lomu pār kanti un piekrastes pāļu paliekām (domās jau apdomāju vai kūpināt, cept, grillēt vai turpat jēlā gaļā savus sadzeltējušos zobus iecirst). Tā stīvejoties saprotu, ka nekāds Dižbreksis jau laikam nav, omārs ar ne, nu tā kā ne pumpēja, ne baigi skrēja paliku pie trim variantiem, kur viens ticamāks un otrs mazāk ticamāks, bet trešais tā lai nebūtu pārāk garlaicīgi: 1.)Zandarts; 2.)Vēdzele; 3.)Krievu zemūdene, kas uz Jelgavu pēc vodkas brauca. Nu kā tādos gadījumos bieži notiek, kaut kur pusceļā, pēc kārtējā viņa/u manevra, jūtu tādu nepatīkamu tirkš un prom viņš/i bija!! Pulss no 180 nokrīt uz jau ierastākiem 120, protams pēc dvīņu māsiņām cīgiņām, un varu turpināt burties ar barībām, ēsmām, sevi un visu, kas notiek apkārt.
Jau vienbrīd likās, ka sarkanbalto pušķis rullēs, bet nē, pa kādam dzīļu iemītniekam izdodas jau izraut, bet uz katru 5-7 pārmetienu, kas ir gaužām slikts rezultāts, bet krietni labāks kā pirms nedēļas.
Pa starpai vel matu, ka upes virsmu ir apsēduši jau lielāki hišņiki, mailēm pakaļ skraida galvu no ūdens izbāzuši, mutes pavēruši, skats jau labs, tik birkas nebij klāt, lai vismaz man kā skatītājam, būtu saprotams, kas tad īsti tas par zvēru bija: žēl jau ka to ziņu taj' manā podā ir tik maz cik ir. Bet tāpat labi pazavērot dabas procesus uz robežšķirtnes, nu kur tie divi O satiekas.
Vobšem beigās nonācu pie TIKAI ķikuru kombenes, kur praktiski katrs pārmetiens atnesa pa zvīņainajai, nu un kādai tad īsti? Nu Lielpličiem, tādiem skaistuļiem uz gramiem 200-300, mazo lapiņu nebij' it nemaz. Copēja šie tā sev neraksturīgi, ar tādiem lēniem un padziļinātiem pietupieniem. Pa vidu vel trāpījās pāris gliemenes, pāris bik' zem kilo breksēni (kas jau bija iekrāsojušies kāzu ietērpā), nu īsāk sakot baigākā rutīna iestājusies. Vel centos uz beigām noprovēt tālo distanci, bet tā ka straume bija pietiekami spējīga un ar gaužām netīra, tad no mana nodoma pavimbot nekas dižš nesanāca un jau pietiekami agri tinu makšķeres, lai dotos mājup.
Pēc ilgiem laikiem, nav dižākā iekāriena doties zaļsvārču medībās (iespējams vainojama pagājuša izcili nesaekmīgā sezona), tad nākamo reizi, pēc sava drauga, kurš ir arī vārda brālis, uzaicinājuma, posīšos Lielbrekšu medībās Estijas ārēs, kā arī noprovēt dižmazezeriņus Koivas pievārtē netālu no ievērojāmās pilsētas- Valkas. Cerams, ka bērni nesāks dzimt, kad vien viņiem sagribās un vel gadījums ļaus, vel reizīti aizšaut uz grandiozo upi Lielupi uz vienām kārtīgām nakts medībām kaut kad maija vidū, kad asaru kolonijas brangi kodīsies un Lielbrekšu armādes karos par manis piedāvātajiem tārpu kārumiem.
PS Kād zaļo nostīvināt gan jau paspēs vēlāk.
PSS Vel paliek nedaudz laika papriecāties par siltajiem mirkļiem pie dabas bez visiem kodējmošķiem, kas mostas, jau palēnām ver acis vaļā un pavisam skaidri sajūt izsalkumu pēc Jūsu upēm-tēm, strautiņiem un tērcītēm.
To visu un vel vairāk vēlot,
Otinjsh
2.maijs 2012, 00:19 | links