Nekad nebiju mērķtiecīgi gājis uz sapalu, bet nu palasījis šo sadaļu sapratu, jāprovē…Maijvaboles vakarā lido ka visa sēta rūc, jāķer. Kā? Paņemu mutes bļodu, ar domu, ka nāks pāri, šaušu priekšā. Kā tad! Laikam maitas arī redz! Nē, nu ilgi ar to bļodu nestaipījos,viens alus veda pie prāta, ar „sačoku” viss notiek! Fū, kāpuri jau riebīgi, tie vecāki nav labāki…Rīts, bik pastrādājam un uz upīti…, tur sapali esot… Spiningam pavadu nost, āķi klāt, briesmoni uz āķi un ar slaidu atvēzienu lidinu upē…, līdz ūdenim neaizlidoja…, pēc vairākiem piegājieniem vaboli ūdenī dabūju, trāpīja nestraumē… Ilgi gaidīju līdz sāka nest pa straumīti uz leju.Cik tālu pludināt? Tur jau līkums, un kaut kādi brikšņi priekšā…,uh, nervi čupā, būtu labāk braucis līņus paganīt.Un neizplūdīšu, kā vabole ieķērās krūmos, un kā sapinās aukla, bet ar visu to, četrus sapalēnus noķēru, uz aci mēru neizvilka, tāpēc aug tālāk. Ko gribu teikt…, kaut ko jaunu labāk sākt kopā ar kādu Gudrīti, kas visu ierāda. Jums ar ne asakas!
25.maijs 2012, 22:54 |
links