Kā nu tur gadījās, kā nu ne, bet vakar devos uz copi uz savu "dzimto" Ķīšezeru. Jau pa ceļam uz copi patrāpījās dižķibele aizvērtas pārbrauktuves, uz Tvaika ielas, izskatā. Pastāvēju tur 10minūtes, nekas nenotika, tāpēc metu mašīnu riņķī un braucu uz garāžu pa otru galu.
Tas nu būtu. Es biju garāžā. Savācu visas mantas, ielaidu laivu ūdenī, iecēlu akumulatorus, pieksrūvēju motoru un ierastais ceļojums uz ezeru varēja sākties!
Garāža, garāža, piestātne, piestātne, kuģi lieli, kuģi mazi, industriālā apkārtne, kuģu remonta rūpnīca un es jau esmu Mīlgrāvja kanālā. Sākās maiļu smelšanas process. Process neizdodās kā iecerēts, pie tam kādā no maiļu smelšanas vietām man sanāk pazaudēt maiļu spaiņa vāciņu. Lai vai kā, bet mailes tomēr tika sasmeltas un es devos uz daudziem zināmu vietu ezerā. Iespējams, ka tā nevajadzēja darīt, jo 30minūšu laikā man tur nebija nevienas copes. Nomainīju punktu, bet scenārijs nemainījās. Negribēja zivis kosties ne uz dabīgu ēsmu, ne uz mākslīgu. Izdomāju, ka jāmet pie malas ezers un jāmeklē laime kanālā. Domāts-darīts! Drīz vien jau esmu kanālā un mērcu savus rīkus, bet kas tad nu - scenārijs paliek vecais. Nomainīju divas vietas arī kanālā, bet vēl nebiju redzējis nevienu copi. Izdomāju, ka jābrauc atpakaļ uz ezeru uz savām līdaku vietām, lai zandarti un asari piesmej citus. Domāts-darīts! Pēc kāda laika sprīža es jau esmu sev zināmās līdaku vietās un sāku šiverēties ar sev tik iemīļotiem bleķiem spininga galā. Pirmās līdaku "točkas" klusēja. Toties kādā cita līdaku "točka" man atgādināja, kāpēc līdaku cope uz spiningu ir tik forša. Viss sākās tā. Nostājos punktā un sāku mētāt. Pirmais metiens, otrais metiens, šūpiņš jau tuvojās laiva, gribu to jau vilkt no ūdens ārā un te......parādās stabila divniece līdaka, uzsit manam šūpiņam pa sāniem, mēģina to paplucināt un pazūd. Mamma Mia! Es vēl mēģināju kaut ko piecirst, bet neko nevarēja izdarīt, kad šūpiņš jau bija pie pašas laivas. Jau noškrobojies par labas līdakas pazaudēšanu, metu šūpiņu un otru pusi. Pāris spoles apgriezieni un irrrr!!!! Jūtu tik patīkamo līdakas grābienu, nedaudz piecērtu un sākās emocionālākais brīdis līdaku copē - līdakas izvadīšana. Šīs sajūtas ir fantastiskas, ja vien līdaka jūs neatstāj garu degunu un drebošām rokām. Kaut gan arī tas ir feini un adrenalīna deva garantēta. Upss, novirzījos no tēmas. Tātad par līdaku, kas man pieķērās. Es to izvilku. Tā bija nedaudz virs 700gr mēra līdaka. Garums kādi pāris centimetri virs 50cm līnijas uz mana spininga kāta.
"Vismaz nepaliku tukšiniekos", padomāju es un atkal metu mānekli vietās, kur pa manam jābūt līdakām. Pēc pāris metieniem atkal ir grābiens, bet pie pašas laivas un atkal es neko nevarēju izdarīt, bet šoreiz es pat neredzēju cik liela tā līdaka bija. Nākamajā metienā atkal ņēmiens, šoreiz līdaka uzsēdās, bet nedaudz pavilkta tomēr atbrīvojās. Pēc sajūtām stabils mērs bija. "Kas te notiek bitīt matos", pie sevis iesaucos es. Kā tas var būt, ka cope seko copei, bet es palieku ar garu degunu. Metu atkal, atkal grābiens. Šoreiz es visu izdaru parezi un man laivā parādās nu jau smukāka līdaka 1.2kg svarā. "Cope tomēr ir forša", jau nez kuro reizi man šis teikums parādās galvā.
10minūšu laikā 5līdaku copes un pēc tam viss. Klusums, tā kā viņas te nemaz nebūtu bijušas. Nu i nevajag, man jau loms ir, bet kārojās tomēr tikt pie kāda zandarta un asara, tāpēc domāju mest līdaku copi pie malas un braukt Daugavas virzienā meklēt kuprainos. Domāts-darīts! Tempā, kas ir lēnāks par "medļenno i pečaļno" es tomēr pēc kāda laika jau esmu Daugavā un mēģinu kaut ko pasākt. A tur........ezera scenārijs!
Pamainu vietu, nekā. Līdz tumsai arī ilgi vairs nav atlicis, tāpēc nolemju sēdēt līdz pēdējam un tad doties uz garāžu. Kamēr pludiņš pusguļus šūpojās Daugavas viļņos, es mētāju spiningu. Te netālu no laivas pamanu asaru bariņu, fiksi uzliku rotiņu un tik barā iekšā. Katrā metienā seko uzsitieni, bet virsū nesēžās. Tomēr esmu neatlaidīgs un pirms bars pazuda, es vienu strīpaini 250gr tomēr dabūju. Tālāk atkal klusums. Kad jau sāka tumst un pludiņu knapi varēja redzēt, bija mana vienīgā zandart cope todien. Piedevām tā bija vienīgā cope uz dzīvo tajā reizē. Un notika tas tā. Es kaut ko skatījos apkārt, tad skatos kur pludiņš un nevaru saprast, vai to neredzu dēļ tumsas, vai dēļ tā, ka ir cope. Pagāja kādas desmit sekundes un mans pludiņš parādījās virs ūdens. Tātad tomēr cope. Bet ja tas ir zandarts, tad jau būs vēl ņēmiens. Un tā arī notika. Nogaidīju, piecirtu - tukšs! Tikai raudas bezzvīņu ķermenis un rētas liecināja to, iespējams varēju tikt pie skaista zandarta. Nu neko. Toties nu jau bija gandrīz tumšs, tāpēc devos pa Daugavas melnajiem ūdeņiem mājup. Sajūtas diezgan spēcīgas. Apkārt jau gandrīz nakts, krastos spīd pa kādai gaismai, bet es melno ūdeņu ieskauts, lēnām un bez skaņas slīdu garāžas virzienā. Romantika, ko vārdos ietērpt ir grūti.
Tātad rezumē par vakardienas copi ir tāds, kā jau vienmēr - cope ir forša! Ne asakas visiem! ;)
Pielikumā loma bilde(fočēts ar telefonu un jau tumsā)
