Līņi un to cope

Te divi onkas kurkuļu dīķī labus velk!

Uh kur labi uzrakstīts .

Nu,kur tik cmuki var fleitēt!?I nenolasīties,zinieties!
It sevišķi pie sirds gāja tā rindkopa,kur Līņpaps uzņem ciemā Dižčaipiņu!:)

Ja Otiņš ,tādā garā ,veiksmīgi turpinās skoloties sūkātāju filosofijas izprašanā,tad jāsāk būs uzmanīt mans Tāds ezerelis,jo...jo,ko var te pa ne-Kurzemi vazāties!?Vai'ta Lielā Upē vietas trūkst,ko a ko?:)

Kā manī piedzima neliels Līnis!

Pavisam nesen augustā...


Ziniet: miniens ar 2L "apinīti" bagāžniekā, pliku plesi un nezūdošs smaids varētu būt lieliskas līņu copes priekšvēstnesis. Protams ne jau katru dienu tāds komplektiņš novācas, bet nu kad ir, tad laikam ar garantiju!
Kaut kā atkan, bet nu jau ar zināmu apziņu, esam iestūrējuši Kuldīgas apkārtnē. Nē, nebūt sumināt Šmēdiņa kungu, bet gan iemērkt līņu makšķeri nelielā pakalnu un mežu ieskautā ezerelī. Patiesībā, ja tā padomā, tad kaut kā tā mazo ezereļu burvība ir piemirsta, nu tā konkrēti. Agrāk ar fāci, to tik vien darījām kā apmakšķerējām šamlīdzīgus ezeriņus. Zin', tāda bērnības dvaša sejā iesitās, nu ļoti patīkami!
Vobšem diena, kura tika ielozēta kā copes diena, neko dižu nesolīja: diezgan stiprs vējels ar Z dvašu, lai gan saulīte spīd, bet to siltumu tā īsti nejūt, arī izkasīties tā laicīgi nesanāk un tik ap kādiem 7iem pieripinam pie dievīgā mazezeriņa. Krasti staigni, bet esot dziļš, it kā ap 23m vajadzētu būt. Es un meža vīrs paliekam nelielā līcītī, 3šais kompanjons aizlavierē pa laipiņu uz saliņu, kur mēģinās ko savaņģot jau nedaudz dziļākā mārkā. Kamēr saridāju "pindzeli" (kas notiek diezgan drudžaini, jo laika nav makten' daudz, un copierēt TĀ gribās, ka sasienu visu sistēmu bez pludiņa. Nākas visu pārsiet.) Šoreiz esmu sagādājis kaudzīti ar dižsliekām, kuras rūpīgi slēpu no saules un pārkaršanas veselas 3 dienas gan ar aliņu ribās, gan plikā pleša meklējumos. Izdevās! Slieku burtiski sasienu uz āķa un plunkš iežvidzinu kukulīti pleķītī nu tādā 2x2m, kas jau lolots un izšupots kādu labu laiciņu. Iemaisu nedaudz barībiņu, paķeru briedinātu miežu putraimu un vaniļas cukura kokteilīti un pāris saujiņas šī kāruma nosēžas uz pludiņa cepures, kā arī tam blakām kaimiņos, un gaidīšana var sākties.
Pa laimi šai vietā lielo tārpu nav spējīgi noknibināt vietējie salašņas un pie pludiņdejas var cerēt uz liellīni vai kādu cietumnieku.
Kaut kas pa laikam kustina, bet konkrēta ņēmiena nav, piesaulītē un aizvējā jau tīri omulīgi paliek, līdz manējais padotais sāk viegli trīcēt, cilāties un visādi citādi uzvesties, līdz izcēlies, dodas tālāko zāļu virzienā (pēc copes jācer, ka dosies tieši tālo virzienā, jo, ja tuvo, tad ar piecirtienu nedrīkst vilcināties un visādi var gadīties) Gaidu gaidu, protams baudu, baudu un tad cērtu, ka' tavi zibeņi, kaut kāds sīkais, tas pēc piecirtiena, bet tad kniukt un iemočī tuvējā lēpju audzē, kam protams nebiju baigi gatavs, paraustu nav, laikam nav, bet, nedaudz atbrīvojot auklu, šamais pats izlec no cera laukā un pēc neilgas cīņas varu gavilēt. Nekāds makans jau nav, bet līnis takš ir. Ar viegli trīcošiem pirkstiem piesienu vel vienu naktenieku un močī tik tālāk. Tikām copesbiedru ir nokaitinājusi vietējā līdaķele un pēčāk, kad viens rudusis tiek aizsūtīts jūrskolā, seko cope un zaļsvārcīte tiek pārmācīta pēdējo reiz viņas mūžā.
Man atkal cope, bet šoreiz makten sparīgi pluds aizskrien, ka nebij ko redzēt, bet izrādās- cietumnieks. Nekas-nekam jau brālis nekāds nav, un pazaverieties, pēc nelielas cīņas tiek pievārēts vel viens līnēns (tas manam jaunajam copes draugam) jau brangāks miesās un nupat viss notiekas un nupat tik ies vaļā.
Kā tad, man kārtējā līnīgā cope, bet šamais šoreiz ar visu pludu padusē deso tuvējo zāļu virzienā, nākas piecirst un pēc nelielas stīvēšanās nobirdinu arī kādu gaužāku copmaņa asariņu, jo naktenieks ar visu uzparikti izlingo no ūdens un piezemējas tuvējā niedrājā.
Sak' ko grib, bet man ļoti ļoti patīk šī mačkāšanās par kā tiko izraktajiem grāvīšiem un pa kā tiko pielījušām peļķēm.
Tālāko jau nedaudz grūtāk komentēt. Copes pieklust un sāk krēslot. Pamēģinu naktenieku iekarināt virs grunts, bet pluda izsvarojums to nekādi neļauj. 3šais kolēģis vislaik musina doties mājā, jo, redz', copes šodien nebūšot un ja būtu dzērājs, tad sadarētu ar mums uz polšu. Neliela ironijas deva un viņš aizdeso uz autiņa pusi. Mēs vel pameditējam, bet tā kā pludiņiem nu nekādi nesakustas un sametas gana drēgns, tad arī mēs aizkātojam ar nodurtām galvām, bet nē, kāpēc nodurtām!?

Kā jau tas bieži noetiek, tad vai nu pieklājības, vai kāda cita vella pēc, tiek nedaudz sarunāts: "Davai, moš' aizlaižam ar' rīt?" Nē, nu man jau kā lauvu, aiz ūsām labāk neraustīt, un ko vēlos norīt, to pa reizei arī noriju. Famīlijam ar' nekas neatliek kā tikai piekrist, bet šodien jau laižam krietnas 2h agrāk zinieties, nu tā, lai ap 5iem jau būtu uz vietas, izbradātu pļavas, barotos ar dūņām un bučotos ar dižsliekām, kā jau pie copmaņiem tas mūsdienās pieņemts.
Viss notiek, kā pēc dižā plāna un ar' saulīte silda.
Iežvidzinu iekš' to vietiņ', nolieku pakaļu uz beņķa, aizpīpēju sav' cīgaret' un varu sākt baudīt, bet pluds kaut kā sakustas un sāk slidināties pa laukumiņu, tā nepiespiesti, bet manāmi, tad izlec un lēnām slīd uz tālāko stūri, gaidu, vel bikiņ, un vel, un tad, tankš, dodu ka pa zobiem un paskat, vecais vālē tur, tad tur. Kaut kā šamo noturu pleķīša robežās, bet nu pa laikam īsti neizdodas un pītene griež lēpēs uz nebēdu, šuse šamam baigākā, viss mutuļo. Kolēģis atbrīvo manas svilstošās lūpas no benčika, caur niedrēm 3šais sauc- lai tikai nepalaižu- ļembasts baigākais gan ūdenī, gan krastā. Kad, beidzot, ieraugu to rumpi pie kājām, tad neticu, nu neticu, ka šāds makans man iedevis, precīzāk es šādam esmu iedevis bietē. Aste nu baigākā ota, plaukstas resnumā, rumpis apaļīgs un plats, acis sarkanas un pilnīgā nesaprašanā. 3šais pa laipu brien lūkoties, kāds tas izskatās un klūp un veļās un iezvempjas pa 2 lāgi zampā, es lēkāju un spiedzu kā mazs puika. Nu ko vel vajag? Varu braukt mājā tak!
Cenšos nakteni uzvērt uz āķa un pirksti trīc, naktenis lokās, nedaudz pietrūkst, lai savus pirkstus piesietu. Uhh!! Kaut kā izdodas un ļaujos mierīgai pasēdēšanai ar jaunu cigareti un nervu nostīgošanu. Bet kas tev deva. Pluds atkal brauc uz tālo stūri. Nogaidu un, bankš', jau nākamais ir galā, lai gan nedaudz mazāks, bet nu neba jau tāpēc ļembasts mazāks.
Kas notiek? Līņi ķerās kā ruduļi, kaut kāda lokālā apokalipse!!!!
Močī tālāk un paskat atkal pluds dodas, bet šoreiz jau tuvējo zāļu virzienā. Laika ierīšanai mazāk un piecērtu. Kā tad, pēc neliela paturējiena šamais nomūk. Tas bija veiksmes stāsts, ne mans protams!
Saskatamies, raustām plecus, jo blakām kolēģim nekas nenotiek, a es te zvetēju vienu pēc otra.
Arī pa tamam trešais sauc pēc večiem un ar' viņam ņēmiens. Atlāčo ar skaistu breksēnu rokās un saka, ka plaudis. Es apliecinu , ka tiešām skaists breksis, un tā vārds pa vārdam, jo, redz', šamais uzskata, ka tas nav viens un tas pats. Ir gatavs atkal derēt, ja būtu dropmaņi, tad vakardienas pakāsto polšu būtu atvinējis par 100 pudiem.
A pa to laiku, mans pluds atkal dodas uz tālo zāļu malu, es jau palicis (ne)daudz neuzmanīgs piecērtu stipri par ātru un atkan nogājiens. Pārlādēju uz 6ajām renkām un ziniet, atkal cope, bet šoreiz uz tuvējo puduri, kas diezvai būs rezultatīva, nedaudz noriskēju un pagaidu ilgāk, un pēc piecirtiena, jau izdodas kārtējo makanu kādu brītiņu paturēt, bet tas normāli nomētājas uz iebraotās vietas, apgriež vel čupiņu ar zālēm un prom ir.
Jā, tik viegli, kā ar brekšiem nebūs, un ja vel tā turpināsies līdz vakaram, man vienkārši enerģija aptrūksies. Kā jau izcilos sexuālo orģiju scenārījos esot ierakstīts.
Bet kā jau šādās reizēs notiek, tad cope pārtrūkst. Kāds saulei acis aizlīmējis, kāds vējeli sagriezis, kāds dižsliekas nomērdējis...
Sūkātāji jau sūkāt-sūkā, bet nu izcili flegmatiski viss notiek. Pa 10 min pluds paspēj pabūt gan šur, gan tur, bet tādā ekskursijas tempā, tjip tārps nolaižas un: "... Sveiks, DižTārps! Es esmu Līnis, šo māju saimniekdēls. Priecājos, ka ieradies mūs apciemot. Par ciemiņiem mēs vienmēr priecājamies. Tēju gribi? Nē!? Nu, nebaidies takš. Līņi un tārpi šeit ir labākie draugi! Ja arī nav lustes pie teļļuka sēdēt, varu tev savu māju izrādīt. Uzmani kājas pie lieveņa un nāc tik dziļāk. Jā šeit ir virtuve, šeit mēs ieturam azaidu. Nāc droši tālāk! Šeit ir viesistaba, te ar citiem līņiem uzgraizam pokeru, citreiz arī pudeli. Un te, ei, uzmani galvu, te mūsu guļamistaba, te mēs ar sievu kādreiz ar' parīvējamies. Eu, tārps kur tu pazūdi, eīīī, draugs...." Pārbaudu tārpu un laižu tik tālāk.
Pa vidu vel kolēģim neliela epopeja ar līdacēniem, izrāde par pirmo, bet ne jau šajā līņu sadaļā to var apstāstīt. Nu neko sēžam tāļāki, bet pasīvā izrāde turpinās.
Ko vel ar dižsliekām var izpildīties? Graizīt strēmelēs, pašām ēst, ar galu pa priekšu vai ar kājām? Palieku pie pustārpa, un paskat nostrādā, bet čomaks, kaut ko nelāgu sajutis, pēc nelielā peldējiena, uztaisa nenormālāko skrējienu un apmēram pēc 2m pluds lēnām uzpeld virspusē, ņeužeļi manu kailo pauri pamanīja vakara saulē? Kolēģis vel tiek pie maza līnēna, nelielām grēmām par agro copes beigšanu un varam locīties uz māju pusi.
Vel pametu acis kulītē un nevaru nopriecāties par skaisto līni(ņiem) un saprotu, ka esmu izlutināts līņu makšķernieks, nu kā jau tas bērnībā bieži var atgadīties. Tagad tik jāpameklē kājām vieta uz zemes un jārok tālāk.

Un protams, Jums visu to pašu nenovēlot,
otinjsh

PS Cik tas lielākais bij' liels īsti nezinu, bet līņu spečuks to novērtēja uz 2kg stabili, ja ne pāri un cepešpanna pa diagonāli bija varen aizpildīta un ar pārējais bij vienkārši neaprakstāms.

PSS "Ja nu kādam ir kāds zaceps, tad netaupiet āķus un raujiet tik' nostī"

PSS Tā ka fočiks nebija paķēries līdzi, nāksies ticēt uz vārda, protams, ja ļausieties. Jo kur tas ir dzirdēts, ka makšķernieks ko piepušķotu pie sava stāsta, ne!?

Kad copē? Rītos, vakaros? Ezers, upe?

man jau nedēļu kā apaļa 0!

Vīri, kā līņi, dēļ pavēsā laika nav pieklusuši?

Savulaik pat oktobrī esmu ķēris ar panākumiem. Bet tad naktīs neslīdzēja zem 10c.

Kuzij, un atvasaras nedēļā, ja tāda ir, arī nekas? Tas ir ezers vai upe, kur tu copē?

Manā vieta tas praktiski ir līdz augusta beigām.....tad iestājas nāves klusums...

Vīri, kāda pieredze līņu copē rudenī? Lidz kuram laikam jūs ar daudz maz sakarīgiem panākumiem esat ķēruši līņus?

Nu copēt līņus, kad tur no visām pusēm bliež. Protams, ekstrīms, bet man laikam tas neinteresē. Kur tad klusums, dabas baudīšana?

Nu nez man no Babītes pienāk savādāka informācija.

Liekas, ka ar auksto laiku līņu cope iet uz galu, jo pēdējās dienās visi palikuši tukšā...žēl ,ka tas brīdis tik īsss....bet japāriet laikam uz zobainām...

Es parasti copēju tuvumā lielām lēpju audzēm un ar grābekli vai sečuku dzenu tādus kā kanālus ārā no eglītes zālēm.
Šitā vieta ir vissatklātākā, bet ar retām lēpenēm un eglīšu audzēm, ko bildē nevar redzēt - pārējās vietas ir lēpju un zāļu ielokos.

Ja starp laivu un vietu ir zāles - lēpene, zaļā eglīte protams var copēt tuvāk, man gan vienmēr ir bijusi sekmīgāk uz visiem 15m.

Ņemot vērā ka naktī ir apgrūtināta redzamība tad man nepatīk shodi uz lēpenēm jo lietoju 0.16-0.19mm pavadu. Tiesa gan arī eglītē un diegu zālē līnis var ierakties baigi un tad viņu ir grūti izdabūt ārā no zālēm.

Papildus man nepatīk sēdēt baigā seklumā - līdz ar to izvēlos vietas ar ~1.5m dziļumu.

Protams cik cilvēku tik viedokļu - bet man jau liekas, ka līnis Babītē ir pa visu ezeru atšķirībā no karūsām un brekšiem.

Interesanti :) Es copeju pašās zālēs, tur pat nevar aizbraukt uz 10m attalumā, jo tad jamēt pāri zalēm. Un cenšos uztaisīt vietu lai blakus ir lēpes, tad metu blakus zālēm un lēpēm. Lai to izdarīt 15m attaluma ta jābūt meistaram, to es pat pēc gadiem prakses nevarešu izdarīt :))

Vienreiz bija gadijums, kad viena makšķere bija iemesta 2m attalumā jo bija 2 vietas un 3 makšķeras kopā man un draugam bet vietas kur iemest tika 2. Viņš aizmīga laivā un tajā laikā kāds pieteicas ap 2 naktī, kāmēr es viņu modināju - zivs aizgāja... :facepalm:

Un visus liņus ko es esmu dabujis bija vietās 4-5 m attalumā no laivas. Tas Babītē. Dažreiz paņem uzreiz kā iemēt (pat pieceļoties) ta kā nenovēroju ka tie līņi babītē ir baigi bailīgi..

Un vel es ar grabekļiem vietu iztīru lai nebūtu zale apakšā.. bet tu laikam virs zāles to nakteni liek vai kā?

Man šajā vasarā lielākais loms ir bija 1 līnis un 2 monstrkarusas. Bet vairāk pa diviem liņiem neizdodas izvilkt.

To:DolceVita

BTW te var redzēt kā es pielāgoju veco karpu statīvu makšķerēšanai no laivas - sanāk klusāk (kāti nedauzās pret laivu + stabili stāv) un ērtāk gan turēt gan pārceļot.

To:DolceVita

Babītē es iebarojamo vietu taisu kādi 15-25m attālumā - atkarīgs no katras konkrētās vietas vai starp laivu un iebaroto vietu ir kādas zāles aizsegā vai nē. Esmu ievērojis ka pat uz 10m līnis negribīgi nāk - tālāk ir drošāks, līdz ar to arī smukāki eksemplāri trāpās. Bet esmu redzējis ka veči veiksmīgi ķer arī 5m attālumā.
Tas jau arī ir ticības un gaumes jautājums.

Viemēr taisu vietu lai naktī ir orentieri - zāļu puduri, krastā gaismas utml. + lavas purngals ir pavērsts pret copes vietu.

Davis-Di, paldies :)
Vel jautājums, jo pieredze ir viena vasara, cik talu no vietas jus parkojat laivu, jo naktī ezera vidū, kur dofiga zāles nav tik viegli iemest pareizā vietā. Pedējās reizēs es meģinaju vnk. piecelties un, tā teikt, ielikt precīzi vietā ar 5+m katu. Tad cope sanāk ataalumā ap 4m.

To:DolceVita
Viss atkarīgs no vietas.
Bet atbraucout iebaroju un tad ik pa 2-3h reizi ar pāris pikām - smalkākām smaržai.

Ja visu sadadala 10 daļās tad pirmajā reizē ar rupjāku konsistenci 6-7 daļas un tad pārējais pa druskai.

Bieži iemetu tieši pēc zivs izvadīšanas - lai ir mākonis un lai zivs pienāk atkal klāt. Jo līnis ejot cauri zālēm bieži uztaisa baigo troksni copējamā vietā un citi līņi paklīst uz laiku.

Bet ir vietas kur tiekai ar dažām pikām ik pa laikam - it sevišķi ja apakšā ir zāle un barība grimst zālē iekšā.

Vēl ir nianse ja barībai liek klāt ~14-16mm granulas - tās lēnāk šķīst un tad vajag retāk barot.