A kas ta man? Man ta nekas!!
Iepriekšējie Līņu piedzīvojumi rosina un musina, galvu jauc nepajokam. Arī spinis sen nava mērcēts. Ehh, davai aizlaidīs, ka uz to varžu dīķi un palūkos, ko tas piedāvā augusta viducī.
Nolemju rīta cēlienu nomočīt ar nekustīgajiem, bet vakara ar kustīgajiem. Izrādās, ka Jurim ar līdzīgas domas šaudās un abi tad kopā laikā mostamies un dodamies dīķa virzienā.
Nakts silta, neliela migla jauc galvu, un izrādās, ka ne tikai mums. Stajanka pie Dālderiem ir pilna, kas apstiprinās ieiroties ezerā. Pilns ar laivām. Vējels neliels, nu tik labs, lai lēnām dreifējot, paspētu visus vēlamos logus apstrādāt. Virziens ar īstais, šķērsām ezeram. Līmenis zems un nākas pacīnīties nedaudz pa puņķiem līdz nonākam "daudz maz mētājamā" rajonā.
Sāku ar baby buster līņa krāsojumā (mans seklūdeņu favorīts), bet nekas nenotiek. Pāreju uz busteru II vai kaut kā tā, un ar nekā. Iemontēju lielo relax balto gumiju uz dubultāķa, bez sviniem visādiem un peldinu silikonu, kas ar neiet pie sirds zinieties (vells ku labs).
Saule jau gabalā, bet miglas vāli neļauj tai apslacīt mūsu nosalušās sejas un turpinām art soli pa solītim.
Tad ņemu vieglās jerkpindzeles vietā medium špinieri un kabinu mīļoto kuusamoo šūpiņu (ņepisļaika, kā jau te ir izskanējis). Plāns, planējošs tik' grūti precīzi iemest, jo gaisā taisa visādu šuh šarahus un kur nu vel vējā, bet piešauties var. Un te belziens pa kātu, pievelkot no brīvā loga puses pirms lēpju pudura. Neuzsēžas, bet asins uzsista. Kaut kas te tak vel dzīvo ne!? Turpinu vagot ar to pašu. metu velku uzrauju augšā un ļauju planēt un tad atkal to pašu, līdz identiskā situācijā, bams pa kātu un pēc neilga tireklīša kroksim izdodas nopurināties. Lieliski!!
Airējam uz vidu vairāki, starp puduriem visu iespējamo aplaizīdami, kā tādi kārumnieki. Viss kluss, viss mierīgs, žuves nespēlejas, tik kāds putns ķērc, makšķernieks šķendējas par necopi un rets piļījiens kaut kur niedru audzē. Uzmteam acis, pīlēns turpina savu gaitu- pūdels. Vispār viņi daudz pūdelē, netur distanci saprotiet. Nervi švaki šādiem-tādiem!!
Kamēr Juris nolaiž ūdeņus, izdodas precīzs metiens nelielā lodziņā, nu tā- vietas pietiek kur knapi izspēlēt un bankš dabūju pa kātu tā normāli un čūšš. Ievelku mantu laivā, a tas, a tas pamanījies tā iezvetēt, ka šūpam tāds robs sānos ielikts, ka knapi neliekas. Kā viņai tas izdevies, nez'? Vai nu stiprs žoklis gadījies, vai veiksmīgs kampiena leņķis. Garšo viņām tas šūps, jehh!!
Pēc laiciņa, kad saule parādījusi savu postošo un reizē ar' radošo vaigu, saprotu, ka šis ar vairs nav bīdītājs un sākas eksperimenti (līdz rotiņiem vel aizvien neesmu ticis). Velku visādus pipukus no kastes laukā, jaunus & vecus, lielus & mazus, ar' atrodu ko dikti apaļīgu, bet nespēju tās nekādi sakacināt uz kampienu.
Jau tuvojas, tuvojas, kā to sauca, ā, apātija. Uz seklumu nevar, tur hirosima pilnīgākā. Nē, nu var jau kā dažs labs, novālē savu atvērumu 300m, airē atpakaļ un vālē atkal un tad atkal.... .
Pāris maizītes, šļuka šlukas un ar savu ACS kaktu ievēroju (iesākumā gan auss vainīga) plokš, cik-cik-cik-plokš, kaut kur te pat aiz pudura. Spārnaiņi? It kā ne. Paskatos uzmanīgāk un redzams, ka cietumniekiem brokastu laiks sācies. Uzmanīgi airējamies tuvāki no vēja puses un piestājam kādus 30 m. Juris man aizsit 1nm rotiņu un ar savu koka gabalu mēģinu aizsniegt galdu arī es, bet nu par, savi 10m token. Pārliekamies metiena attālumā un žviukt. Vells, kā precizitāte ir zudusi (šogad tik otro reizi, zin' kā!) un ievālēju niedrājā (ap kuru tiek brokastots). Kaut kā sanāk atbrīvoties no stulmeņiem un metu vel. Šoreiz jau labāk. Velku garām azaida galdam nekā, bet netālu no laivas uzsēžas, skaists svītrainis, tad atkal aizlaižas. No otinja, kā tad tas tam sanāca? Lidinu vel, un sanāk gan trāpīt, gan turpatās piesakās stabils 300nieks. Tam puncis apaļš, tieš' kā pirms nārsta. Normāla m(a)(ā)(l)tīte, ne? Metu pudurim te vienā, te otrā pusē, bet copes neseko. Ko lai uzliek vel? Aha, (pirms gadiem 3im, griežot Braslas krāčainos ūdeņus, uzgāju mazu vobīti, tāds iesarkani-iegarens burbulīts, laikam foreļojot kāds pakāsis. Paldies viņam.) Lieku to slotas kāta galā un, kliukt, tas piezemējas tieši tur, kur es un nezvērs visvairāk ir vēlējies: laikam līdaka, nē asars, nē tomēr līdacēns. Pag, pag: asars, nu tādu manas acis vel nav skatījušas. Īstens 500nieks, bez astes saprotams. Nu tūliņ vel kādus 10 tādus. Nākamis piesakās knaps 100nieks un viss pierimst.
Laikam esam pievienojušies tikai uz desertu. A kur šampinjonu krēmzupa un karbonāde franču gaumē?
Tālāko jau grūti par copi nosaukt, drīzāki tāda ekskursija: airējāmies un skatījāmies kādas zives pa seklumiem dzīvojas Saules caurdurtajā ūdenī, kur dziļums nepārsniedza 10-5cm: dzīvojās zīmulīši, asariņu un rudušu bariņi. Uzskrējām pieklājīga izmēra torpēdai, kurai visam bija jāuzpļauj- aizlīgoja mierā mierīgākajā.
Izlaidu Juri krastā un pats devos cietumnieku katlu dislocēšanā, torpēdu ganībās un līņu vietas meklējumos vakara copei. Tagadītēs virzos uz Gātes pusi. Izmalu puņķu rajonu, sakāvos ar megalielu rudušu baru, dabūju bietē riktīgi un klibodams, pietam ar vienu aci, kaut kā centos saskatīt perspektīvu turpmākai dienai. Liekas, ka atradu!!!
Ar airi sabīdiju puņķus skaistā kaudzītē, paravēju lēpju stublājus un noenkurojos ~ 10m attālumā. Viss it kā būtu ļoti lieliski, ja neskaita, ka ir tikai 13:00 un tie glumie droš', ka nebarosies vel kādas 6-7h. Ko nu lai dara? Tiešām kaut ko stulbu esmu izvēlējies, bet ko lai dara ar tādu apmātības pārņemtu cilvāku?
Līņi rītā, pa dienu, vakarā un pa nakti dodiet arī.
Jāpārmāca viņš, jāpamodina!!
Skološana sākās ar sauli, kas spieda uz manu kailo miesu un pauri ar dubultsparu, tad ruduši, kas vel, tā spēlējoties, ievadā knibināja tārpus. Tad kad mana seja lēnām pārvērtās par sakaltuša veca vīra dibenu, uznāca lietus un visu normāli saslapināja. Kāds uzpiļīja pa pēkšķiem & mana tupele sabira pilna ar skrotēm, pēc mirkļā parādoties jēgeriem šie uzpiļī velreiz, un pa ūdeni. Uz maniem skaļi paustajiem protestiem, šie apgalvo, ka visu redz un kontrolē. Gandrīz iemetu viņiem ar savām svina skrotīm, bledj.
Tad tam nabadziņam vajadzēja vietiņu iebarināt ar pulverveida, nu ļoti smaržojošu barību, kas aicināja uz mielastu no malu malām visādas salašņas, ubagus un nekauņas, kuri, nepamirkšķinot acis, kāva gan 20 balto tārpu pušķīti, gan pilnīga izmēra dižsliekas līdz pat vakaram, kur makšķernieks jau sāka gudri rēķināt, cik laika tam nepieciešams, lai aizairētu krastā, sapekelētos un aizdudinātu līdz veicim pēc sīvā, lai vismaz seja daudz maz taisna paliktu.
Ehh, vājš tu esi-makšķerniek!
Pa ceļam knapi izairēju caur puņku korķi, jo, redz', varžu dīķim labpaticies vel nomest kādus cm 7us. Saulrietā pierēs saskrējāmis ar ļoti prāva izmēra torpēdām, kas piemīlīgi sildījās seklūdeņos, un tieši tajs vietās, kur mēdzu izžvidzināt savus pēdējos 3 vai 7 vai 10 vai arī 13 metienus, kā nu kuro reizi, zinieties (ehh ku labs).
Prasot bāzē, kā pārējiem, atbild ka neviens nelielās. Ko var zināt: gudrs, patiess vai kautrīgs.
Pēc šādas copes sajūtas varētu reksturot šādi: "Pavisam reālā sapnī esmu laidis pa kreisi tā, ka pamostoties, sievai kauns acīs paskatīties!!"
Kaut ko līdzīgu Jums ar nenovēlot,
otinjsh
19.augusts 2012, 00:46 |
links 
