"Kā es braucu voblās lūkoties!" Tā, apmēram, varētu piekārt birku pēc kārtējā manas copes izbrauciena.
Viss sākās, kā jau ierasts, ar piektdienu, tumsu, laivu, vēju un negribēšanu apvelties un noslīkt. Ne apvēlos, ne slīku, bet ar ehaloti ilgi braukāju neskaitāmās ezera kantes meklējumos. Kaut kas manā ķirbī bija sagājis īsajā un ne pa kam nesāk. Ar datčiku iepinos vienā lokālajā pudelē, tad pieenkurojos pie citas lokālās pudeles, un devos tālāk, pēc manas tābrīža saprašanas, R vierzienā: nav un nav, līdz aizdomīgi tieku pie dziļuma izmaiņām. Sabaroju tā pa šiko un dziedādams airējos uz māju pusi.
Ir 00:00 miegs vel nenāk, 4os jau nenāk, pus 6os vairs nenāk un zvempjos augšā, jo būs, takš. Sāli esmu iepircis veselu tonnu. Bet pindzeļu vietā, manās rokās nonāk mazais nazīts un groziņš. Tad manas kājas kādas 9 reizes ielec mežā, bet kur te voblas lai meklē? Nu labi, ja nav voblu, tad varbūt sēņu pietiks?! Bezmiegs mani iedzinis krūmos vel normālā krēslā, kad pa pazīstamiem gaileņu strēķiem jārāpo, lai kaut ko ieraudzītu: gan redzēju, gan griezu, arī no meža iznācu, bet no voblām vel aizvien ne smakas.
Nācās irties ka vien ezerā. A tur viļņi un zīriņi. Pudeli, savu, nemanu, jeb dzenājos pakaļ zīriņiem, galvu jauc, sāk pārņemt izmisums, līdz, pēc ~5h meklējumiem, tieku atalgots un varu nogruntēties varen netīkamā placītī, ko tumsā esmu izvēlējies. Tagad top skaidrs, ka esmu nošāvis gaužām šķībi.
Vīķes ķerties ne visai vēlējās, nācās audzināšanas darbus pie šamām veikt. Liekas, ka nedaudz izdevās. Pirmo ailzaižu peldēties labo, otru klibo. Uz labās kaut kas, pēc 10 minūtēm, sakustās, gaidu, tad vel sakustās, atkal gaidu, līdz aizkustās normālā tempā. Zliukt, ka iedodu šamai pa zobiem, ieķērās, nāca un tad stīvējās, bet kaulainās nāves vietā no dzīlēm savu knābi izbāza zaļā-knābainā asszobe, mono pavadiņš ir ieāķējies sānlūpā, malacis tāds- palicis vietā. Ar veiklu rokas vēzienu ieceļu precinieci laivā, bet pats ta precēties neesmu gatavs, tāpēc ieslogu to celibāta krātiņā.
Piešmorēju balto punktu ar gardumiem, kuru sastāvā ir gan dzirnavnieks Jēkabs, tārpinieks Allažu Miķelis, un čoms Vaņa no, amm, no salmkarpelandijas un univerkrāterijas. Uzpūtīgo Antonio, no kaimiņsātas "Pipariņi", vispār nepaņēmu līdz'. Pēdējā laikā sācis daudz dzert. Šo visu kokteilīti salādējot, zivtiņas ar nelika vilties un sāka kosties diezgan raiti. Uz balto Janku tā ne visai, bet, ja pievienoju nedaudz izsmalcināto sarkanvīnu, tad kodās divtiklabi.
Tumsa ar' neveica savas ierasti nelāgās korekcijas un zivtiņa turpināja lakt no saldenās nāves pudeles savas pēdējās mūža sekundes, līdz makšķernieks, pēc pāris āķu pazaudēšanas, 5 aliņiem un dižās šupošanās, saldi iemiga.
Pamodās tas no drudžainas skaņas, kas iedzīvojusies telefonā un saucās Juris. Kā iet, ka copējas? Es saku, ka labi guļas gan, bet kā copējas, nemāku teikt. Tikai paceļot tīkliņu tas palicis nepiedodami smags. Rūķīši rūpējas par samiegojušo makšķernieku. Juris nenoticēja.
Turpinu zvilnēt ar cigāru zobos, un, pēc nākamajiem 3 aliņiem, atrubos līdz rīta gaiļiem. Attopos ar sausuma sajūtu, zivju palicis vel vairāk, bet kafija no termosa plok ātrāk kā ūdens līmenis siltumnīcā, kad esi ietrāpījis kurmja rakumos.
Rīts atnāca dikti skaists un skaidrā, bet pēc pāris superburbuļiem (laikam plēsēji) plinderi pārstāja kosties pilnībā. Šai naktij tāda lejupejoša, pie tam izteikta, košanās aktivitāte. Pareizi, svētdienās takš Dieva klausībā jāiet.
Tārpus piebeidzu pats, jo gribējās ātrāk uz mājām. Šmotkas un ieguļas cilvēks airos.
Krastā pēc loma ievērtēšanas uzglabājamā tīkliņā, pārskatu lomu, a ļeidaks vairs nav, tikai plinderi acis bola. Mazs, mazītiņš caurums atspoguļo sazvērestību, un pusotriniece ir parāvusi fraku, kamēr esmu visai rodņai izlielījies par debešķīgo guvumu.
Pareizi jau ir, kāda tad vobla no ļeidaka? Šogad aizlaidās, pagājušo gad, kad pažobelē biju iekāris, tā, tuvu pie gatavības, nozuda. Iesākumā turēju aizdomās kaķus, tad vārnas un kā trešo vainīgo- sievasmāti. Paliku pie sievasmātes.
Juris noķēra kārtējo Dižsūkājienu, citi, peldinot vardes, tika pie zušiem, un maniem lielBrekšiem (ne uz vardēm, gan).
A es varēšu saviem mazbērniem stāstīt, kā es, tajā zivīgajā 2012. gada septembrī, patukšoju zivju kambarus un iesālījos, kopā ar plinderiem, voblu toverī.
To pašu arī Jums vēlot,
otinjsh
PS Kad nāks gatavībā, izlasīšu pinkus, no voblas muguriņām, uz mielastu pieaicināsu tevi, bet pats atkan došos zemūdens zvīņaino badakāšu meklējumos.
PSS Kurzemes jūrmala lapkritī ir tikpat aktīva kā Peipus sniegkritī. Peipi esmu noprovējis, patīk. Uz Jūrmalu arī skatos, bet kurš kritīs ceļos un lūgs piedošanu ģimenes budžetam un laikam. Pagaidām atturēšos!
PSS Kamēr odi kožās, tikām pie barokļa ko štengrāku un saldāku var pievienot. Pārējā laikā pieturēšos pie gaļas ēdieniem.
16.septembris 2012, 23:21 |
links 
