Upīte, kas aizaugusi ar līdakām, vai seno dienu ezeriņš, kas iestājies rindā starp atlikušajiem 3 brāļiem. Tāda lūk dilemma sēdēja iekš' to manu copmaņa dvēselīti. Šoreiz izvēle krita uz ezereli, jo lūk gaužām reta iespēja tur pacopēt. Ezers, kas agrāk bija pieejams jebkuram gribētājam, tagad tikai izredzētajiem, jo lielā saimnieka ķepa uzlikta un visi gribētāji, kuri sastājušies rindā jau kuro gadu turpat velaizvien arī stāv, ja nu vienīgi pa "tjiharu".
Vēsture nedaudz tāda, ka videnes gados ar čomiem, nezinu īsti kāpēc, tā bija viena no iecienītākajām apkārtnes peļķēm. Ķēras visādi plinderi, raudas, asari un līnēni un pa kādai zaļsvārcei ar trāpījās. Patika tas kaut kā, bet vienu jauku dienu, piebraucot, priekšā savu krūti izslējusi stāv zīme "privātīpašums". Kopš tās reizes tā arī nav sanācis tur pabūt.
Te, kaut kad vasarā, mans darba kolēģis, kas galīgi nav no tās puses, sāk lielīties par veiksmīgām līdaku medībām, vienā pieIgaunijas ezeriņā, rāda bildes un skatās uz mani no augšas ar lielām, lepnām acīm. Vārds pa vārdam un saprotu, ka tas ir tas pats ezeriņš, kuru arī nezinātāji par Ukri varētu nosaukt (Ukris - apzīmējums spalvainam ērmam, ar kuru nekādi nedraudzējās alu cilvēki. Kāpēc tā? Atmiņu mieles klusē!) Šis iemočījis taj' puses skuķī, kas dāvājusi pāris atvases, arī radu pulku, un viens no gabaliem ir tāds frukts, kuram pieder tā lielā ķepa.
Ai, nu kā tur lai arī nebūtu, radās ar šamo iespēja šos ūdeņus izbraukāt velreiz. Ja ne zivis, tad vismaz atmiņas.
Zivju apaugušo upīti var apmeklēt arī citreiz, kaut kad.
Tā arī, patīkamo atmiņu spārnots, agrā sestdienas pēcpusdienā nonācu pie Ramadkrāna un kopistiski devāmies susināt lielo kocinieci, trīt āķus un lolot cerību par dižajām zivēm.
Ieraugot ūdeņus, siltas tirpas noklāj manus ķermeņa audus: tur mēs kurinājāmies, un tur vilkām milzīgos rudušus, bet te nospruka lielais, glumais sarkanacis līnis. Fak, cik patīkami tomēr. Tirdu šo par labākajām līdaku vietām, krēslā apmētāju laipas sānus un gandrīz, pat bez laivas, jau esmu gatavs mesties ūdeņu piedzīvojumos. Davai, aiziet!!
Ak, jā, tagad par pašu copi.
Pats "Ukris" nav nekāds dižezers, neliels, mežu ieskauts Latvijas ezerels, kur mīt dažādas zivis. Krasts izrobots ar nelieliem līcīšiem, apaudzis ar niedrēm ~ 3-10m joslā un tad ~ tikpat daudz lēpju un citādāku zāļu audžu josla. ZA daļā ezerā ieguļas neliela zāļu pussaliņa. Viss pārējais ir klajūdens. Pats ezers ir bļodas tipa, kur uzreiz aiz krasta zālēm dziļums ir savi 2-3m un pašā viducī labi, ja kādi 5m ir.
Šis pie airēm vālē uz savām vietiņām, bet pa ceļam ir vel tikapt foršas plači, kur iemērkt vizulīšus. Piestājam, es lieku savu favorītu kuusamo pretzālņieku un metu pie niedru robežas un velku cauri lēpju audzēm, tā apstrādādams cm pa cm. Ilgi nav jāgaida, lai kāds iezveltu par to ar smalkāko labo āķi, bet neuzsēžas. Vel metieni tur un tad tur, līdz neaprēķinādams attālumu iežvidzinu niedrēs, bet vizulis, izkrizdams tām cauri, ielingojas ūdenī. Velku, līdz tas rāpjas no ūdens laukā un tam pakaļ izšaujas skaista zaļā-zobainā. Garām! Bet process baudāms, pat ļoti.
Te nu iestājās saullēkts ar visu lākturi pie debesīm. Es sūkāju ledu, mainu un pārmainu visu kasti, kolēģis ar (kas lēnām apaudzis ar piepēm (mānekļiem)) ravē ūdeņus pa tukšo. 1h tad 2h, 1 līcītis, tad nākamais, bet nekas izņemot plunkš, bļurkt un plaukš nenotiek.
Uzvelcējam uz DR stūri un tad, pa vējam, gar niedru sienu lēnām laižamies atpakaļi. Es te pārroku savu kasti, jo esmu izbleķojies, izrotējies, izprovējis visus vibratorus ar un bez mēlītēm un visas pūles bez taustāmiem rezultātiem. Krāns ir pārgājis uz klasiku: palielu misiņa toņos krāsotu šūpu. Es atkal atrdou vilīti, tas kurš Bumša taisīts, un masu psihozes vidū ir iegādāts. Paspēlēju to pie laivas nedaudz un esmu patīkami pārsteigts par spēli. Viņķelējas un šaudās uz visām pusēm. Ļoti kairinoši skati, nu, man tā liktos ja būtu hišņiks. Kabinu galā džeku un vālēju šamo tik iekšā. Gultne tīra, var pastrādāt. Kāts saliecas, ne man gan, un koļega sauc pēc sačoka, uz izteikti indīgu dzelteni-zaļu vibratoru paķēris makten skaists strīpainis. Viņam, tādu izmēru, pirmo reiz copmaņa mūža gadījies. Kamēr priecājos par asari, manu vilīti kāds ir paķēris, bet izklaidība ir darījusi savu, un piecirtiens ir stipri pa vēlu. Nokabinās! Paslīdam vel gabaliņu tālāk, un uz superšūpa Krānam paņem normālu apmēru zaļsvārce. Šūps iekabinājies sānos. Pati vainīga. Mutes šamām ciet, bet bakstīt baksta. Ņēma klajumā uz nogremdēta bleķa gabala, lēni ravējot grunti. Pēc mirkļa šis pietauvo velvienu. Šai ar āķis aiz zoda aizkabinājies, bet kaltiņš, smaidīgi savicinājis asti, nozūd dzidri zaļajā ūdenī.
Es turpinu ravēt ūdeņus, bet vilīti vairs neviens neiekāro. Paturu šamo prātā uz ziemu. Bļitkojot, ar varen lielu amplitūdu, varētu būt labs efekts, it sevišķi, apstrādājot dziļuma kantes vai bedres. Tagad sanāk tā kā džigot ar bleķi, ziemā tirinās no kāda cauruma, žiguļa apmēra zaļās sēdīsies virsū kā likts.
Diena iesilst, bet mans prāts tieši pretēji, jau atsaldēts. Neliela apātijas deva, jo baigi švaki kaut kā. Krāns ar nedaudz apbēdināts, ka tāda necope, uzmundrināmies ar parādijušos dižmākoni un atgriežamies rīta točkās.
Šoreiz piestājam nedaudz tuvāk zāļu joslai un es apstrādāju jau daudz lielāku zāļu rajonu a šis garzāļu un atklātos iudeņus. Zālēs kaut kā labāk jūtos, nu vismaz, ja neķeras, tad proces ir daudz aizraujošāks. Metu, velku, gremdēju un baudu procesu. Pēc kārtējā gājiena, kad vizulis ir uzrāpies uz kārtējās lēpju lapas, viena mamzele nošauj garām. Pēc kāda 5ā metiena pie pašām niedrēm, normāls mutulis, nedaudz uzrauju, bet sitiena nav, velku un gremdēju un, baukš, pa kātu, bet atkal neusēžas. Vel paravēju to pleķīti, bet zaļā vairs neuzdrošinās.
Un tad saulīte paslēpās aiz pelēko mākoņu segas. Bet. Bet Krānam zvans no bāzes, un ir jābrauc mājā. Nu labi, mājā ta mājā, bet vel vienu līcīti nolemjam izravēt. Iesēžamies ~ 10 m no zālēm un sākam pēdējo cēlienu. Es šur un tur, līdz ar acs kaktiņu pamanu, ka ~ 30m vienā zāļu lodziņā ik pa laikam pašķīst sīkzivju kokteilītis. Kā lai šo vieglo mētālu tik tālu aizžvidzina? Šoreiz vējš nāk man palīgā un ar izcili precīzu katapultas lādiņu pārmetu tai vietai pāri un sāku spēlēties. Kaut ko aizpļāpājamies, vizulis, jau kādus 5m ir prom no zālēm un tā kā piebremzējas, bez sitiena. Pļāpājot, to tikai pamanu pēc kādām 3im sekundēm, un piecērtu. Ir!!! Ir, atskan pa visu ezeru. Jūtu. ka labs kukainīts, bet tas stūrē uz lēpju puduri, kas par nelaimi, ir ieperinājies kaut kur nedaudz pa vidu starp mums un zobknābi. Cenšos pagriezt šo uz otru pusi, bet kāta resurs par īsu un šā, ar izcili atstrādātu gājienu, aptinas ap to. Jūtu ka pumpē, bet nu nepadodas vairs ne pa cm, līdz gudrais gājiens šai ir dāvājis brīvību.
Atjautīgas maitas!
Drudžaini turpinu lādēt, bet vairs ne tik rūpīgi apstrādāju pleķīšus, laika maz un tagad sāk tik rīties velli tādi!? Pēc kārtējā veiksmīgā metiena, kur metāls piezemējas tieši pie niedru sienas, seko grābiens, un jau mazāks šņāpijs ļauj man izbaudīt otro iekārienu. Tāds ~ 45 cm, pretojās sīvi un atgūst pie laivas savu brīvību. Izskolotais, izredzētais. apzīmogotais. Uhh, kad sāka grābt alkatīgāk, jābrauc mājā.
Nu, kāpēc vienmēr tā?
Patiešām, to Jums to nekādīgi nenovēlot, otinjsh
PS Sapratu, ka mana mānekļu kaste ir gaužām par īsu. Ganoties pa piejūras tipa ezeriem, tos, līdz nepieciešamajam dziļumam, ir gaužām grūti iedzīt un noturēt. Laikam būs jāapaug vel ar pāris piepēm?
1.oktobris 2012, 00:23 |
links 
