Kā Es Lielās Pagales Ķēru.
Apmēram tā varētu nosaukt šo izbraucienu. Ar Jožiku jau labu laiciņu iepriekš vienojāmies par datumu un vietu arīdzan. Atliek tik vālēt un ķert.
Pērn labi paķērām, šogad runā, ka spindzeles esot paaugušās.
Nelieli izgriezumi, no gadu veciem notikumiem:
- Viss mierīgs, ne mazākās vēja pūsmiņas un zivis ar tikpat kūtras. Es visu dienas pirmo pusi vālēju pat bez copes un ir iezagusies pamatīga apātijas deva, kuru pārtrauc Jožika gaviles. Ļeidaks paķēris tur, kur es pirms tam biju pāris reizes novālējis. Skaista! 3kg būs toč. Prieks un škrobe sajaucas vienā putrā.
- Pēcpusdienā ievālējam pamatīgā džunglī, kur pēkšņi paveras copes un ne tikai. Nogājiens 2m bez galvas un tā 2h garumā viss apgriežas kājām gaisā. Pa vidu pamanos izvilkt arī pamatīgu gliemeni vismaz zupas terīnes izmēros.
- Jau taisāmies uz māju pusi un Jožiks domā kādā kulē to slarbenāju ielikt, jo, redz, aizmirsusies pārnēsājāmā ķesele mājā. Un pēdējā no metieniem šim kaut kas labs paņem. Nāk grūši, bet neko daudz nespirinās: pamatīgs, ar ūdeni piepildīts Maximas maisiņš. Varens un noderīgs loms. Vai nav dīvaini, ne? Man domāt, ka maldugunis.
Apmēram ar šādām sajūtām arī atgriezāmies TE šogad - visai pozitīvi noskaņoti. Bet ir takš pamats, ne?
Ūdeņi diezgan plaši, sekli un vidēji veci, kas pieguluši pie līdakšu apaugušās upeles. Tā slavena ar zaļsvārcēm, mega asariem, karaušiem un līņiem. Kas patīkami, tad no pie Reigas ūdeņiem, ar visai mazu presingu.
Mērķa zivs protams, ka līdaka un nemazāka par 5kg. Tas šoreiz.
Virziens apmēram tāds Reiga, Sigulda, Priekuļi, hrā-pšš, hrā-pšš, Valmiera un te jau jau kaut kur netālu tu esi, ar apledojušiem airiem, zosu bariem un nešpetnām gulbju dejām.
Noskaņojums kaujiniecisks, un vālējam pa taisno uz džungi, kuru piebeidzām pagājušo reiz.
Sāku ar savu mīļo Kuusamo ravēt zemūdens pamežu, Jožiks man pievienojas. Uzreiz ar' ir copes, bet kāds tikai izrāda ziņkāri un baksta, baksta un dauza, līdz pilnīgākam izmisumam. Pēc 5-6 reizes no mūsu rīklēm pasprūk kautrīgs "fak", bet pēc 10-15ās, jau drošāks un šiem ūdeņiem saprotamāks "bljedj". Izdodas ar kādu paturēt, bet neilgu brīsniņu.
Process jau ir, tikai gaužām bezrezultatīvs, vienīgais rezultāts- kādā čakārnī iestādīts varen skaists bleķītis, balts ar melnu un rubīnsarkanu actiņu.
Viss jums kā zupas bļoda, man ta forši, bet vai žuvēm patīk!?
No 0 noskrienu vienā placītī, kur copi nemaz rokā nejutu, tikai aukla kaut kā mainīja savu leņķi, nu ~ 2min., līdz ierubījos, ka sēž. Sēdēja, ne jau 5cineice, bet tāds ~ 40cm dūcīts, kas sabučots un spļaudīdamies pazuda aiz tuvējā koka.
Vel nedaudz pastīvējāmies pa zālēm, un tad nolēmām doties uz placīti, kur koncentrējās vietējie vicotāji, un pagājušogad Jožikam smukule paņēma. Tur atradām arī sīkzivju armijas, kuras kāds ik pa brīdim patramdīja. Tā špinierējot, ar vanaga acs vērību, vēroju apkārtni, līdz manu uzmanību piesaista ~ 200m attālumā ūdenī ieaudzis zāļu puduris, kur ik pa laikam šļakatas iet pa gaisu. Pielavamies no vējeļa puses un noenkurojamies. Sāku ar kareivi bēbīšbusteri, nekā. Tad lieku visur un nebeidzami neganto rotiņu, tad pāreju pie noasiņojušā mūdža, tad pie tā un tad pie šitā. Ātrāk, lēnāk, ilgāk, ātrāk, ātrāk, ātrāk ... . Visu haotiskāku vel padara ik pa laikam šķīstošu sīkzivju bari, līdz ar saldo "pie vella" (mīkstināts, cenzūras deļ) laižamies no tālākā stūra dreifā pa šo pusi uz rīta pusi.
Pacēlies neliels ~ 1-2m vējels, kas laivu dzen ar tieši tik ideālu ātrumu, lai pa ceļam varētu izlaizīt visus sasniedzamos kaktiņus, bet kādas izmaiņas tik ievieš rūcoša vēdera padarīšna par nerūcošu, pāris slinku belzienu (Jožikam gondons čupā).
Man tie gondoni nepatīk, bet par MJ domāju arvien vairāk un vairāk.
Un te, lūk, mēs atdūrāmies atkal džunglī.
Pēcpusdiena. Viena torpēda, varen labās miesās padevusies, aizjož kam pakaļ, spuru virs ūdens izslējusi un te nu mēs tikām pie iepspaidīga loma - ko šajs annālēs par oblomoviču sauc. Uz rotiņa parakstījās pāris plaukstas lieluma kaltiņi, kuru pieķeršanos ļoti pārdzīvoju, jo tādi šķīsti šamie izskatās. Tas kā mazus bērnu uz bonbonkām kacināt, viegli bet kaut kā nepiedienīgi.
Pēdējo h vispār tādā apātijā pavadīju, ka nemanīju, ka Jožiks ir pievilcis 7nieci (sačoka nebij līdzi un nācās auklu pārgriezt), tad ~ 10nieci (arī šoreiz sačoka nebij līdzi un nācās auklu pārgriezt).
Krastā vietējie spļaudījās, ka šādu necopi šeit sen neesot manījuši. Tas laikam mums pa godu.
Ehh, jāsāk būs ar adīšanu nodarboties.
Prombraucot Jožiks ar' ieminas, kas tur tālāk bija velvienš mega līcis, kur vietējie pēc trofejām braucot. Njā, paldies par šo info, tagad!!
Jums pat nezinu ko novēlēt. Laikam jau vairāk iecietības!
otinjsh
PS Tie,kuri tika līdz galam, sapratuši- laikam ir, ka normāli piečakarēti un nekādas baigās šķilas netika bagarētas. A, ko!?
14.oktobris 2012, 21:55 |
links