Pirmajā mirklī liekas, kas viss vienalga, uz kuru pusi pievilkt. Standarta variantā, uz leju. Variantā uz sāna. Variantā uz augšu. Ja ievēro visus sākuma, beigu lenķus vienādus pret auklu, paātrinājuma vienādus lielumus, tad pirmajā mirklī atbilde: viss vienalga... Bet uzzīmējot auklu, tās iegulšanos ūdenī, tās gaitu ūdenī, spēkus pret vizuli, ir atšķirīgi iedarbības rezultāti: Standartā, pret ūdeni, uz leju, aukla cilājās uz augšu- leju, nemainot spēka pielikšanas virzienu vizulim. Uz sāniem vizulis tie mazliet vilkts sānis ar katru vēzienu, kā arī aukla visu laiku ir noteiktā dziļumā, ūdenī. Velkot uz augšu, aukla iznirst no ūdens lielākā gabalā, tā veicinot spēkus, kas paceļ vizuli. Jo garāks špinings, jo lielāki pacelšanas-uzniršanas spēki, un jo tuvāk vizulis, jo arī lielāki uzniršanas spēki. Uz sāniem aukla veido aploci, tā kā vēderu, tā mīkstinot pievilkšanas spēku. Līdz ar to, spēle būs katrā variantā savādāka, pie viena un tā paša vizuļa. Uz sāniem velkot, lai būtu tāda pat iedarbība vizulim, jāpieliek līelāks paātrinājums, lai kompensētu auklas aploces ienestos "zudumus". Un: Daudz nosaka spices/špininga elastība. Jo spice cietāka, jo lielāku paātrinājumu sākuma fāzē var piedot vizulim. Un tieši sākuma paātrinājuma fāze nosaka zigzaga raksturu. Un vēl: bieži kombinē variantus: vērtīgs ir variants, kad tuvojoties vizulim pie laivas, pāriet no standarta varianta ( vai "uz augšu") uz sānisko variantu, tā palielinot vizuļa ceļu gar laivu....
1.novembris 2012, 18:42 |
links