Tā nu dabā pieņemts, ka izdzīvo tās sugas, kuras visvieglāk adaptējas vides maiņai.
Vienmēr var nejaušības kārtā satikties divi īpatņi, kuri rada pēcnācējus un tiem arī labpatīkas saldūdens :D Un šie divi īpatņi ir spainī pie upes, kurš apgāžas :) Tāpat kā supervīrusi rodas nejaušību virkņu rezultātā, arī dažādas nelaimes un citi blakusapstākļi. Tā kā - nav ko mēģināt lakot bullim nagus, mīlīgāks viņš no tā nepaliks :D
Bet ja pa nopietnam - bičoki ir arī ezerā - ap Atteku salu tie arī ir sastopami, tikai stipri mazākā koncentrācijā un izmēros. Tālāk gan neesmu ne manījis viņus, ne dzirdējis, ka kādam būtu trāpījies - varbūt nepatīk silts ūdens vai tas, ka ir maza sāls koncentrācija ūdenī.
Jūras piekrasti jau viņi ir pamatīgi ietekmējuši - to apdzīvotās vietās izrijuši pat akmeņus, nerunājot par gliemežiem. Pat negribas domāt, kas notiks ar vējzivīm, kuras nāk nārstot viņu apdzīvotos rajonos. Reņģi jau atspieduši tālāk no krasta, stagarus arī izskatās, ka pamatīgi izretinājuši (ezerā salīdzinot, kas bija pirms gadiem pieciem - tagad ir reizes 30-40 mazāks kazragu skaits un ar katru gadu turpina sarukt uz nārstu ienākošie īpatņi). Pētnieciskajas zvejas tīklos arī vieni bičoku krāvumi...
Drīz būs jātaisa Kurzemes rietumdaļas piekrastes iedzīvotājiem sacensības - katram pa tīklam un kurš saķers vairāk bičokus :D Vai arī zivjupārstādātājiem jāpasviež ideja par 'ceptu bičoku tomātu mērcē' konserviem :D Ja gribas redzēt, kā viņi savairojušies, iesaku aiziet pie fortiem Liepājas pusē un palīst tuvāk lielajiem blokiem tuvāk krastam, zem kuriem ir pusmetru dziļš. Un tad pabāzt galvu un iemest skatu. Vuallā, bičoku armija ar pārrsimts acu pāriem lūrēs pretī :)
Aizrāvos - īsais konspekts - nav ko raustīt bičokus aiz ūsām :D
5.novembris 2012, 18:10 |
links 
