Sveiki vīri!
Nu ko? Uzsitīs ka velvienu nelielu atskaitīti, kas atbilstu manam CL fantomam vairāk vai mazāk. Un ceru, ka lobesmaris necentīsies arī šo salīdzīnāt ar EH, savādāk, pēc iepriekšējās reizes, šamais vismaz 5 reizes apgriezās kapā ap savu asi. Nākamreiz izdzirdot otinja vārdu, droši vien, reinkarnāciju nāksies atlikt uz vel vienu riņķi.
Bet tagad par mūzu, tpu, par copi.
Pa nedēļu sadarīti labi darbi, rozā šķiltavas iemainītas pret zaļām- visi priekšnosacījumi veiksmīgai copei. Ā, pīckas spolei kaut kas ar aizvērējmehānismu noklemējās, domāju, ka būšu pietiekami spējīgs to sačinīt, bet, izjaucu & saliku, nestrādā vairs vispābā. Še tev. Ņēmu ka vien vieglo raustāmo kātiņu uz devos sardeles ezera virzienā. Pirms tam vel garu pacēlu ar DnM R vakardienas spēles apskatu, tas tā motivācijai.
Ārā ~ +4C, viegls dienvidnieks kasa ezeram muguru. Liekas tuvu ideālam. Šoreiz nolēmis esmu doties pārbaudīt Āgets virzienu, un ielaižoties no Ādledru puses, pa vējam sāku savu copi. Laiviņa lēnām slīd, a es tik žvidzinu un ļoti delikāti ar mazo busterbēbīti apstrādāju visus pakšus. Raustu, pareizāk sacīt pievelku "pull" tik uz augšu vai uz sāniem, ja uz leju, tad rok grunti, un vispār-pievilkt uz leju ir gaužām neparocīgi.
Skat tur kabatiņa, a kabatiņā pirmais "kniukt". Mazulis. Pavirzos vel uz R, un nākamajā kabatiņā atkal Mazulis. Viss norit ļoti raiti.
Paliek gaišāks un tuvojos jau niedru sienai. Metiens šur un tur, mana pārliecība izaugusi normālas govs lielumā, tāpēc strādāju gana koncentrēti un nelažojos.
Pietuvojos vienam pudurim, kuram pāržvidzinu bēbīti pāri un gaidu, kad vējš mani pienesīs blakām, lai varu tā aizvēja pusi aplaizīt, viens-viens & pauze. Lūkoju jau vietu nākamajam metienam, acis atgriežas pie esošā un redzu tik baigāko mutuli un baltus sānus, bet copi nejūtu. Visas maņas kliedz: "CĒRT!", ko arī daru. Par laimi sēž. Bet pretestību nejūt, jo, lūk, bremzīti pa maigu esmu uzvilcis + laivu nes tieši zaļšvārcei virsū. Haotiski tinu, šī kaut ko papretojās, pārvedu uz vēja pusi, lai nesaspiež pret zāļu sienu un viegli ieceļu laivā. Tāda bikzemdivcīte. Re, šādas ar' te izrādās dzīvo. Pretestību gan nekādu dižo neizrāda tās māsas šajā gada laikā.
Kaut kur tu te sēdi!!!
Padodu nedaudz atpakaļ un turpinu nedaudz uz A, un apstrādāju kabatiņas, tad pa kanāliņu nonāku jau uz lielā plača robežas. Te vel uzmetu un vel, un ar' pār sakritušām niedrēm vienā pleķītī, līdz staigulis jau tuvojas niedru pārpalikumiem, ir "kniukt" un vel viens mēriņš dzīvi spirinoties tiek iecelts laivā. Šis tāds apkilavnieks, bet ar tiek nostīvināts.
Tā ka esmu copmanis bez naža, nākas stīvināt pret laivas beņķi, ja stīvina pret beņķi, tad vieta sačakarēta, tāpēc paairējos nedaudz uz R pusi un vienā kabatiņā savaņģoju sīci, atlaižu kā foreli. Nākamais metiens un velviens gandrīzmēriņš iedot bietē bēbītim.
Vai te var pastrādāt ar "bēbīti"? Var gan!!
Mana pārliecība, jau ziloņa apmēros, nu to, kas pa Reigas īlām šurī rudens laikā. Hmm, kaut kāds super kļovs, ja zinātu kur makani mājo, droš' ka būtu zirgā, tpu, zilonī.
Bet ticība šim rausteklim ir atgūta par visiem 100%, tik vel jāpiestrādā pie precizitātes.
Turpinu virzīties R virzienā gar "biezo sienu" un apstrādāju brīvos pleķīšus. Izceļu velvienu kaltiņu (sīko izmērs šodien ar' patīkams starp 40-45cm), bet leilās nepiesakās. Lienu atpakaļ džungī, tur tukšpadsmit.
Tā zig-zagā tuvojos Ātgei, pa ceļam trennēju metienu, kas palicis jau apmierinoši precīzs, izceļu vel pa kādam sīkpirdim, bet tesieni un mutuļi %uāli ir palikuši kudiš vairāk. Vairs tā neliekas virsū, vai nu nav apetītes, vai šajā krajā vairāk izskolotas!?
Zacepi tagadītēs varen patīkami, viss lūzt un padodās, nav jābrauc klātī, tik vienā vietā iestādu tā, ka apslapinu roku līdz elkonim, bet tad lūk parādās sauļe, un viss izžūst.
Ap pusdienaslaiku metu mieru, ieairēju kādā biezākā pudurī, ieturu brangu maltīti, pasauļoju savu degunu un spriežu, ka līdz pašam galam tomēr netikšu.
Rudens, ļeidakģīmji un "bēbīts".
Tāpēc parūpējos par džungļa atkalizpēti. Satiku šamo, manāmi priecīgs bija. Vienā pleķīti pamanos 3 kaltiņus pēc kārtas izcelt, tik kur tās lielās jera? Cejers spītīgi rāda 14:00 tamdeļ lēnām jāgriežas uz māju pusi, nākas izairēt vel leilajā placī, moš' kāda mamzele uz pēcpusdienu badu cieš!!??
Tā pa baigo stūķi spraucos uz Z pusi, te galā retas niedres ar tādiem, nu, līdz 2x2m brīvūdens pleķīšiem. Žvidzinu pirmajā: 1-2 pauze, 1-2-3 pauze, 1. Nekā. Lidinu otrajā, kas biku tālāki un sapņoju par kādu bairīti un vobliņu, līdz dabūju tādu stiepienu rokās, ka kātu nākas makarēt pa tupeles dibenu (sapņotājs), kas tur bija un kāds/a, nezinu, bet ja liela, tad labi vien ir, no tā dzungļa izvadīt šamo manas iespējas bija tuvu 0. Asariņa būtu gaužām gaužāka Bet no otras puses- par vienu piedzīvojumu tomēr mazāk.
Skumīgs vālēju uz bāzes pusi, pa ceļam apmētājot perspektīvas kabatiņas, ir sitieni, redzu astes, atņirgtus zobus, bet nekā TĀDA rokām taustāma.
Knaģi sāk salt nemērā. Nākas bāzt mutē, atlaiž.
Grādīzers rāda tikai +2, ārā lietus-migla. Kreisās rokas fakucis velaizvien liek sevi manīt, kad uzsit pa klaviatūru.
Vīrels bāzē kaut ko murmināja par 5-6nieci un salnām.
Bērni laimīgi, jo svētkos pie putras būz kāds tauķīts. Tas tagadītēs marinējas pienā. Mmmm!
otinjsh
PS Domāju, ka ezers ir priecīgs par tādiem copmāņiem kā otinjsh
