Ja jau pa mencām tad par mencām.Tas bija astoņdesmitā gadā kad Saulkrastos bija mencu bums ,laivu pareizāk pūšļu bija vairāki simti.Protams ka motoru nebija,visi ar airīšiem kāds nu kurā pūslī ,airējamies iekšā 1-1.5 stundas ja pūslī divi veči.Sākām čamdīt jau no 6m dziļuma bet tālāk par 14m arī negājām jo tad knapi varēja redzēt krastu ,pamatā copējām 9-10m dziļumā .Mencas bija no 0.5-2kg un kad atrada baru tad pa diviem stundas laikā laiva bija pilna ar kaudzi jo katrā laidienā sēdēja galā.Tad radās problēma kā tikt krastā sēdot laivā pilnā ar mencām.Redzēju arī tādus kas izgrieza tikai aknas un zivis pār bortu,bet tas jau cits stāsts.Šoreiz par laivām un mencām,viens drosminieks bija iebraucis ar vienvietīgo aviācijas glābšanas pūsli turpat kur visi pārējie.Man tajā laikā bija AIGUĻ kas skatījās ātrākais no pūšļiem,mēs ar fāterīti iebraucām saučos pie spasalkas un iegājām kādus trīs km jo airējos ap 45min,tur arī ieraudzijām to orandžo brīnumu.Es vēl teicu fāterītim ,kur viņš liks noķertās zivis bet fāterītis atbildēja,štrunts pa zivīm kur liksies viņš pats ja uznāks pūtiens? Tākā jūra bija mierīga un zila debess bez jeb viena mākonīša tad ātri aizmirsām par viņu,jo uzgājam baru un sākās intensīva cope .Bijām noenkurojušies 9m dziļumā,pēc kādas pusstundas fāterītis saka rau ārā enkuru un mauc uz krastu cik vien ātri vari ,es prasu ,kas par steigu -laiks labs ,mencas ķerās ,bet viņš rāda uz jūru tālumā ,redzi dēls tur tālumā pie zilām debesīm viens melns mākonītis -tā ir melnā zīme ,mauc krastā ka tev saku.Protams es paklausiju un sāku lēnām airēt uz krasta pusi,bet pēc minūtēm10 es jau airēju cik spēka un tēvs jau sāka mest pār bortu mūsu lomu jo vilnis auga acīm redzot .Mūs glāba tas ka vējš bija ieslīpi no jūras jo nu sākās cīņa par izdzīvošanu .Tajos laikos vēl nebija glābšanas vestes nopērkamas lielveikalos un nācās paļauties tikai uz veiksmi.Krastu varēja ieraudzīt tikai īsu brīdi no viļņa gala kurš jau bija pie trīs metriem un turpināja pieaugt.Pēc pusotras stundas cīņas mēs veiksmīgi tikām krastā kādu kilometru aiz Aģes ietekas jūrā,un tad ar šausmām iedomājāmies par to orandžo par kura likteni nezinu neko līdz pat šodienai.Tāpēc teikšu vienu -pirms doties jūrā padomājie cik daudz jums ir iespēju atgriezties krastā ,nepārvērtējiet savas iespējas īpaši ja esat vienīgā laiva ūdenī.Bet ķert vienūsi ir kaifs ,un tākā zveiniekiem ir piegriezuši kvotas tad mūsu piekrastē viņu ir arvien vairāk.Lai jums labi lomi.
9.decembris 2012, 10:49 |
links