Igauņu drošības un meteo dienesti spīdzina. Cilvākus. Zīmā.
Starp modīgās vešiņas gludināšanu, kas starp citu ir baigi ejošā precīte, un vīru „nomierināšanu”, kas arī ir gana ejoša, izvēlējos otro.
Lai arī Jums nedaudz tiek!!
Kaut kad pārīti gadu atpakaļ sanāca nonākt čudu ezera apkārtnē ar Jožiku un vārdabrāli (VB) saprotams. Ziemīgs ir, ledus ar’ ir un 8os, kad vel tumsa apkārtnē, sēžamies kamanās un vālējam tālēs baisajās.
Maršruts pa taisni, ar vairākam pieturām. Izraušamies otrajā, kas laikam kaut kur ap 12-o km. bija. Paejos ~ 50m no sliedes un ieurbjos, Ledus labs ~ 50cm. Iemaucu ķikurus kapara ilksī un sākās dračīšanas svētki. Svētki ta svētki, bet uzkodas tādas nekādas. Jožiks ieurbjas pa vējam kādus 5m no manis un sāk vilkt kupraiņus, nu riktīgos cimdeniekus, kas laiski plakšķinās pa ļadu, a Jožika rokas tik dzirnavās, vienās dzirnavās.
Pipuks tāds, tā ka sēž manā acu priekšā, tad dod baigi pa nervu. Nolemju meklēt savu laimīgo lunku, un virzos Rusijas virzienā, bet pāris ķīšu un asariņu un mani meklējumi nekādi neizrādās tie veiksmīgākie.
Pametu acis pār plecu, a tur, tur Jožiks ar VB tēlo dzirnaviņas. Abi sēž vienādi blakām. Slāju atpakan, šamo cimdenieki tikām paši panējas sniega mētelīšos. Es kā īstens gaļenieks, pasperu Jožika somu uz R-krastu, VB laiviņu uz Z-pusi un ieurbjos pa vidam. Šie velk a man normāls sūkājiens. Nu labi, pa kādam tiek, bet skatīties uz šamiem, ir daudz sāpīgāk, kā ~km attālumā ķīšu armiju paretināt.
Nospļaujos uz viena, tad uz otra pusi un dodos pāri torosu grēdai savu sāpi ezram pasūdzēt. Urbiens un nekā. Nākamais cokums atnes pārīti mazo ģenerāļu. Te parādās VB, tur ar' viņam ņe..ja neesot vairs, bet Jožiks velkot atspēries tikām! Ak tu laimes luteklis.
Pazaveros ceijerī, a tas rāda 1-us dienā. Strjoms, strjoms. Pēc divām stundām būs tak vilciens pakaļā, bet kaste tāda paviegla. Labs ir, kardināli mainu točku un dodos ~ 500m ZA virzienā gar torosa malu. Atrodu „dzidro” pleķīti un kontrolurbiens un nodračījiens. Piesakās viens cietējs gan! Nākamā rauda. Nākamais atkal rūdītais džubārs. Izurbju vel divus caurumus. Un te nāk atausma, jeb velme paeksperimentēt. Nesen, tāds džeks ar fantomu „Orests”, minēja, ka okunenus pievilinot, viss krāšņais, un vīri nereti dīrājot raudai rotas un ar barotavu laižot lejā. Paprovēs ar'! Ņemu manu vienīgo, dīrāju un ar barotavu to kažociņu nolaižu lejā un atveru ~ 50 cm virs grunts. Kas tajā caurumā darījās pēc tam? Nu.... . Vajag mācēt ja, un jāzin arī ko un kā īsti darīt, bet kasti pa 40min. piesitu pillu. Viss tas apmēram norisinājās šādi:
Iesākumā klusums un mans šņukurs bij’ līdz zemei, a te sākās kļovs. Zašebis, nu tāds ko manas acis nav redzējušas. Ātri pārgāju uz pinkiem (tie turas ilgāki uz āķa, ui, bļe izpļāpājos) un vilku atspēries- 200, 300, 400 gramīgās matuškas. Tādas riktīgākās Rubensa sievietes. Uhh!!! Nogājienu daudz, aprautu mormeņu arī (bikiņ mazāk gan) kaste pildās, dvēsele kliedz un pie apvāršņa parādās vilciens.
Piestāj točkā un es kā jauniņais, metos tajā virzienā (lai gan šamie turn lējā gatavi apēst visu).
Žvadzinu, stiepju, klumburēju pār torosu, aizelsies kliedzu, lai mani pagaida, a izrdās šamais apstājies, lai paprasītu kā sokās. Bļe, pipļuks tāds!!!!
Jožikam loms iespaidīgs. VB nedaudz spļaudās, lai gan nav īsti par ko. Es nedaudz škrobojos, par savu naivismu.
Sagaidam vilcienu.
Pie ripas sēž vietējais Vaņka.
Izrādās piemāvies ar LV copmaņiem, kuri klumburē tuzjikā kopā ar mums.
Šiem dienas secinājums: „Jo dziļākā peļķē sēdi, jo lielāks strīpaini apakšā”
Pa ceļam pāris reižu aizmieg šoferis, bet iestūrē beigās gan pareizajā ostā.
Lieliski!!!!!!!
Vel viens: bija tas pēdējā ļadū, ja nemaldos kāds 12. aprīlis bij’, kad mājinieki šausminājās vai šaubās vaikstījās: /copēt brauc vai pie mīļākās uz asariem!!??/, bet lielajam vāks bija pacēlies, stabils. Ehh kā bija kā ne, bet beigās ar lielu meklēšanu atradām laimi nenormālāko, uz kuras nots tad novilkta ne īsti veiksmīgā pagājušā sezona. Kādu, kur un par cik? Tas lai paliek firmīgākais noslēpums! Varbūt kādreiz razkoļīšos. Varbūt. ;-)
Ai, nu kaut jel šogad Jums ar' gan urbamie daikti, gan domājamās domas būtu tik pat asas kā 2011. gada ziemā.
Priekā, otinjsh
PS Emīls, autortiesības samaksāju, jeibogu!!!
Starp modīgās vešiņas gludināšanu, kas starp citu ir baigi ejošā precīte, un vīru „nomierināšanu”, kas arī ir gana ejoša, izvēlējos otro.
Lai arī Jums nedaudz tiek!!
Kaut kad pārīti gadu atpakaļ sanāca nonākt čudu ezera apkārtnē ar Jožiku un vārdabrāli (VB) saprotams. Ziemīgs ir, ledus ar’ ir un 8os, kad vel tumsa apkārtnē, sēžamies kamanās un vālējam tālēs baisajās.
Maršruts pa taisni, ar vairākam pieturām. Izraušamies otrajā, kas laikam kaut kur ap 12-o km. bija. Paejos ~ 50m no sliedes un ieurbjos, Ledus labs ~ 50cm. Iemaucu ķikurus kapara ilksī un sākās dračīšanas svētki. Svētki ta svētki, bet uzkodas tādas nekādas. Jožiks ieurbjas pa vējam kādus 5m no manis un sāk vilkt kupraiņus, nu riktīgos cimdeniekus, kas laiski plakšķinās pa ļadu, a Jožika rokas tik dzirnavās, vienās dzirnavās.
Pipuks tāds, tā ka sēž manā acu priekšā, tad dod baigi pa nervu. Nolemju meklēt savu laimīgo lunku, un virzos Rusijas virzienā, bet pāris ķīšu un asariņu un mani meklējumi nekādi neizrādās tie veiksmīgākie.
Pametu acis pār plecu, a tur, tur Jožiks ar VB tēlo dzirnaviņas. Abi sēž vienādi blakām. Slāju atpakan, šamo cimdenieki tikām paši panējas sniega mētelīšos. Es kā īstens gaļenieks, pasperu Jožika somu uz R-krastu, VB laiviņu uz Z-pusi un ieurbjos pa vidam. Šie velk a man normāls sūkājiens. Nu labi, pa kādam tiek, bet skatīties uz šamiem, ir daudz sāpīgāk, kā ~km attālumā ķīšu armiju paretināt.
Nospļaujos uz viena, tad uz otra pusi un dodos pāri torosu grēdai savu sāpi ezram pasūdzēt. Urbiens un nekā. Nākamais cokums atnes pārīti mazo ģenerāļu. Te parādās VB, tur ar' viņam ņe..ja neesot vairs, bet Jožiks velkot atspēries tikām! Ak tu laimes luteklis.
Pazaveros ceijerī, a tas rāda 1-us dienā. Strjoms, strjoms. Pēc divām stundām būs tak vilciens pakaļā, bet kaste tāda paviegla. Labs ir, kardināli mainu točku un dodos ~ 500m ZA virzienā gar torosa malu. Atrodu „dzidro” pleķīti un kontrolurbiens un nodračījiens. Piesakās viens cietējs gan! Nākamā rauda. Nākamais atkal rūdītais džubārs. Izurbju vel divus caurumus. Un te nāk atausma, jeb velme paeksperimentēt. Nesen, tāds džeks ar fantomu „Orests”, minēja, ka okunenus pievilinot, viss krāšņais, un vīri nereti dīrājot raudai rotas un ar barotavu laižot lejā. Paprovēs ar'! Ņemu manu vienīgo, dīrāju un ar barotavu to kažociņu nolaižu lejā un atveru ~ 50 cm virs grunts. Kas tajā caurumā darījās pēc tam? Nu.... . Vajag mācēt ja, un jāzin arī ko un kā īsti darīt, bet kasti pa 40min. piesitu pillu. Viss tas apmēram norisinājās šādi:
Iesākumā klusums un mans šņukurs bij’ līdz zemei, a te sākās kļovs. Zašebis, nu tāds ko manas acis nav redzējušas. Ātri pārgāju uz pinkiem (tie turas ilgāki uz āķa, ui, bļe izpļāpājos) un vilku atspēries- 200, 300, 400 gramīgās matuškas. Tādas riktīgākās Rubensa sievietes. Uhh!!! Nogājienu daudz, aprautu mormeņu arī (bikiņ mazāk gan) kaste pildās, dvēsele kliedz un pie apvāršņa parādās vilciens.
Piestāj točkā un es kā jauniņais, metos tajā virzienā (lai gan šamie turn lējā gatavi apēst visu).
Žvadzinu, stiepju, klumburēju pār torosu, aizelsies kliedzu, lai mani pagaida, a izrdās šamais apstājies, lai paprasītu kā sokās. Bļe, pipļuks tāds!!!!
Jožikam loms iespaidīgs. VB nedaudz spļaudās, lai gan nav īsti par ko. Es nedaudz škrobojos, par savu naivismu.
Sagaidam vilcienu.
Pie ripas sēž vietējais Vaņka.
Izrādās piemāvies ar LV copmaņiem, kuri klumburē tuzjikā kopā ar mums.
Šiem dienas secinājums: „Jo dziļākā peļķē sēdi, jo lielāks strīpaini apakšā”
Pa ceļam pāris reižu aizmieg šoferis, bet iestūrē beigās gan pareizajā ostā.
Lieliski!!!!!!!
Vel viens: bija tas pēdējā ļadū, ja nemaldos kāds 12. aprīlis bij’, kad mājinieki šausminājās vai šaubās vaikstījās: /copēt brauc vai pie mīļākās uz asariem!!??/, bet lielajam vāks bija pacēlies, stabils. Ehh kā bija kā ne, bet beigās ar lielu meklēšanu atradām laimi nenormālāko, uz kuras nots tad novilkta ne īsti veiksmīgā pagājušā sezona. Kādu, kur un par cik? Tas lai paliek firmīgākais noslēpums! Varbūt kādreiz razkoļīšos. Varbūt. ;-)
Ai, nu kaut jel šogad Jums ar' gan urbamie daikti, gan domājamās domas būtu tik pat asas kā 2011. gada ziemā.
Priekā, otinjsh
PS Emīls, autortiesības samaksāju, jeibogu!!!
15.decembris 2012, 00:29 | links
