Aizjāju uz ziemeļrietumiem, ezeru neminēšu, lai gan kāpēc gan ne, Kamiņčas. Asari uz blitku kā traki, bet nu izmērs.... . Noturējos līdz pusdienām, jo vietējie tādos kvantumos liek motirkas, tie pat nav karogi, kad ar vizuli ļoti jālavierē, lai neaizķertu kādu živčiku. Nu pilnīgs psc..dz, sen kas tāds nav redzēts. Jā un tad vienā brīdī pieskrien puikiņš gumijas zābakos un zilām lūpām un piedāvā nopirkt līdaku. No darījuma protams atteicos, bet puikiņam ieteicu ātri doties mājās un iedzert karstu tēju un atdevu savus noķertos asarīšus un tinos mājup. Laikam tādos brīžos labāk nokāpt līdz šuņkai.
5.janvāris 2013, 17:36 |
links