05.01. Nina
Laika maiņa (vēja virziena un pūtiena spēka pieaugums, kā arī T pazemināšanās) neko labu nesola.
Startējam 7:30. Ledus gluds ar sērsnas virskārtiņu, iešana ideāla, tik spēcīgs ziemeļvējš no sāniem. Atraujamies no galvenās copmaņu masas un virzāmies uz apm. 2 - 2,5 km. Sākam torosu tuvumā, ledus vairākās kārtās ar peldošiem aizbergiem apakšā. Iemēģinu tikko dāvināto jauno Mora bori, nākas izlaist kātu visā garumā. Vēl tik jāpierod pie griešanas virziena maiņas (esmu kreilis, kas pirms tam lietojis barnaulu). Milzīgu uzlabojumu urbšanas kvalitātē nejūtu (spēks un apgriezienu skaits nepieciešams līdzīgs). Sākumā mēģinu šķērsbļitku, - nekā. Pamēģinu no Mustves Viktora pirms pāris gadiem iegādāto sikuhu, - nekā. Paurbjos uz riņķi apkārt, - ledus ap 30 un vairāk cm. Dažus āliņģus nedaudz iebaroju ar jauno ziemas barību ASARIEM, ar kaut kādu tur ūber piedevu (pirktu Ēsmā). Pāreju uz mormišku (tāda bronzas krāsas vēl no veciem laikiem, kad uz Peipi no VEFa sestienas naktīs pa diviem ikarusiem kursēja). Trausla cope... IR! ... ķīsis... Pēc mirkļa atkal ķīsis. Pāreju pie cita āliņģa, - atkal ķīsis. Paņemu citu makšķerīti ar tumši sarkanu auziņu. IR! atkak ķīsis. Sāku spriest, ka arī igauņiem ir savs Ķīšezers. :) Pamainu āliņģi, - uzstājīga cope, - smuka rauda (ap gramiem 200). Pēc mirkļa atkal smuka rauda. Domāju, nu tik sāksies! Nekā, klusums ... Atkal nedaudz piebaroju. Pēc brīža - sprīža lieluma (drīzāk gan jāsaka mazuma) asarītis. Tad atkal ķīsis, ķīsis, ķīsis, rauda, ķīsis, rauda, rauda ... Vēroju apkārtni, veči staigā. Acīmredzot arī nekā spīdoša. Tie bari , kas pie krasta, tie gan pacietīgi sēž. Laikam niekojas ar zirga zobiem. Pulkstenis rāda 13:00, pietiek ... Jāpošas uz krasta pusi. Pa ceļam piestājam vēl pie viena, otra, trešā āliņģa, izceļu pa kādam 30 - 50 g asarītim (dīvaini, ka ir copmaņu suga, kas šādus saukā par 100 un 150 gramīgiem). Krastā esam ap 16:00. Kopsvarā uz diviem ar fāteri kādi 5 kg raudu, asaru un ķīšu assorti. Šoreiz diemžēl bez neviena bonusa. Raudas sasālīšu voblā (mani tik brīdināja, lai paskatu puncīšus vai nav lenteņu), asari un ķīši dosies pēdējā gaitā zupas katlā.
Vispārīgos vilcienos cope kā jau cope janvārī. Nekas dižs, tik gandarījums par atkalredzēšanos ar vareno Peipusu, kārtīgi vēja izpūsta galva no visādām nelāgām domām un problēmām un ilgas pēc nākamā brauciena.
Šoreiz pirmo reizi pēc VEFa laikiem braucu ar Albakora organizētu autobusu. Bija baigi o.k. Kompānija atturīgi korekta, bez šmigām.Tik ceļā pavadītais laiks (12 h abos virzienos) rosina uz pārdomām par braukšanu ar savu transportu. Bet kādreiz jau vajadzīgas šādas tādas pārmaiņas. :)
Ir arī pārdomas... par copes tērpu. Jau n-tos gadus staigāju tajā negrimstošajā sī foxā. Ir riktīgi garām, jo neelpojošs. Tikko ir vairāk kustību, tā viss apģērbs, kas zem tērpa ir momentā mitrs. Šoreizīt izjutu, ko nozīmē, kad ziemelītis izpūš cauri līdz kaulam. Ņemot vērā, ka neesmu ekstremālis un ne reizi neesmu bijis tuvu ledus peldēm, laikam būs jāiegādā divdaļīgais norfins (i pačurāt copes laikā būs ērtāk :D ).
Šoreiz tas viss, bet nu pie zivju tīrīšanas!
Uz drīzu tikšanos PEIPUSS!:)
6.janvāris 2013, 14:06 |
links 
