tātad brauciens uz Peipusa ezeru..
izbraukšana bij 22. februārī 23.00 jau no starta punkta, neskaitot došanos līdz norādītajai tikšanās vietai. Nedēļas pus otras garumā tika viss cītīgi sakārtots, sagatavots, pārdomāts un saorganizēts. tad nu lūk laimīgi piektdienas vakarā piecu cilvēku kompānijā iesēdāmies mašīnā un sākām braukt! bet ko nu ne, problēma uzreiz numur viens - mašīna negrib lekt, nu ok, divas līdz trīs minūtes pakurbulējāmies un aidā braucam! jautrā noskaņā čalojam, ka nu tik būs lielā zive saķērta. norullējam 20 km ( varbūt dažus km vairāk) un blīkšķis, viss sasmird pēc degušās gumijas - mašīna apstājas... izkāpjam satraukti ārā, kas tad par leitu, spidinamies, spīdinamies nu nekā, riepas uz vietas, bet mašīna nelec! aukstumā satraukumā domājam ko nu ( stumt ar mēģinājām, bet bezcerīgi).. Garām brauc fūre, un blīkšķis, fūrai riepa pārplīst tieši metrs metrā kur mēs stāvējām, izjūtas bija neaprakstāmas, ausis aizkritušas un sirds kāpj pa muti ārā, bet labi ka labi, visi sveiki veseli ( nu jau sākam just likteņa pirkstu, ka kaut kas nav labi)... sazvanījām tuvākos cilvēkus, kuri nu jau 5dienas vakarā nebūs aizmiguši kādā krogā vai mājās, apsolās atbraukt pakaļ, un jau pēc stundas viesi klāt! sagaidām ar ovācijām, bet ko nu neteiksi, atkal sliktā ziņa - tikko piebraukušais viesis saka "ja es jūs vilkšu, savai mašīnai sajūgu nodedzināšu", nu neko.. mēģinājām "piepīpēt"gan akumulātorus pamainīt, bet nekā.. es savai mugursomai noplēšu atstarotāju, dodos uz otru ceļa pusi, rokā turot atstarotāju ar draugu domājam pastopēt kādu mašīnu lai atvelk 200m atpakaļ līdz pilsētas robežai, kur atrodas DUS, nostopējām, bet vīrietis atsakās, jo viņam redz citur jānogriežas pēkšņi, nu neko.. Kaut kā sarunājamies, sačalojamies, un mūs tomēr aizvelk līdz DUS.. stumdāmies, bet kā nelec, tā nelec mūsu braucamais rīks, ( izņemot ka ik pa brīžiem uz gāzes paķer iedarbināties, bet tur pat noslāpst)! pulkstenis jau labi pēc diviem naktī. atkal domājam, ka nu kaut kas jādara, un izdodas vienam komandas biedram sazvanīt savējos un kā reiz viens čalis grādīgos nebij lietojis un piekrita atbraukt izvadāt pa mājām daļu komandas. sildījāmies atlikušās stundiņas ar kartu tēju un viskiju. pulkstenis jau drusku pāri trijiem naktī, un atskan zvans, ka ilgi gaidītais šoferīts ir nieka minūtes attālumā no mums. Mašīna nu jau ir klāt, un sākas aktīva mantu pārlikšana jaunajā braucamrīkā, salecam iekšā un aidā uz mājām. tajā brīdi es tā novērtēju konfortu - siltums ( to sajūtu atcerēšos vēl ilgi). ap 4 no rīta esam mājas pagalmā, aktīvi izkrajam kastes, zābakus, urbjus, ēdienus, dzērienus un drēbes. Atvadāmies un pasakāmies par konfortablo braucienu. Istabā sanesām tikai drēbes un ēdienus, pārējais lai stāv ārā, jo zagļi jau nenāks pagalmā un nekas nesasals, kas var sasalt.. Virtuvē nosēdējām līdz pus 6 rītā, runādami par visiem likteņa pirkstiem un pārējām sakritībām ( cik dzirdēts, viskijs raisa domas tieši virtuvē un uz rīta pusi) , tā lūk un aizgājām gulēt. sestdien piecēlāmies ap 12 dienā, šaurām actiņām un gājām copēt ( pa visu dienu uz diviem cilvēkiem 8 zivtiņas - ideāls neloms). un šodien ap 15 raudiņām un līdacēns, tieši 1,5kg, kuru var aplūkot manā galerijā. P.S. - draugs tieši bija dažas naktis iepriekš redzējis ka neaizbraucām galu galā uz Peipusa ezeru un copējām uz savējā. Tomēr redz kāda daļa tās visas informācijas jau noplūst pat sapņos, un principā nevar par to visu teikt ka nejaušība! nākamais raunds ap 8. martu! Ne asakas pārējiem un lai veicas copē! :))
24.februāris 2013, 22:39 |
links 
