Vobšem, mājās dodoties, iegriezu copes veicītī. Pretī kundze. Saku, ka taisos salakās braukt, ko vīri parasti pērk? Nu šīs un šīs, lai gan tagad mazās ejot, vajagot 6o numuru. Nu ka vajag, tad ņemu ar to 6o. Man tiek iespēja krāsas izvēlēties un ar to arī pietiek. Vel tik saujiņa mušenieku, šķipsniša ķikuru un dodos mājas virzienā.
Vakarā kaut kā samuģīju sistēmu, pašķirstu nedaudz literatūru par šo zivi un jāiet čučēt. (protams vel pa vidu visam Barcelona vs Milan, deserts)
Vel domāju vai doties Baltās kāpas virzienā vai uz mistisko Uzvaru. Bet tā kā no reita lasīša žēl palikās, griežu Babītes virzienā un tad uz Vārnukroga pusi.
Ledus, bedres un stingums sagaida mani tajos krajos. Arī skarbi vīri stāv kraujas malā un vēro horizontu, nospļaujas un aizbrauc: cilvēku maz un neviens nediriģē. Ehh, es tik ripinu lejā, neko neķīķerēju un urbjos tur, kur jau normālākais sietiņš sataisīts. Vīru tiešām maz, otrā pusē pa diagonāli čupojas kāds, tā laikam tā Uzvara. Nu ja te necopēs, tad kas man jaunam, mauks uz turieni.
Vienu sistēmu aprīkoju ar mušeniekiem, otru arī ar to pašu. Sēžu, gaidu. Un cops, tirk-tirk-tirk, piecērtu un ir, ir galā salacēns. Nedaudz nobrīnos, ka tik šļaugana, domāju ka būs normāls sardelēns, bet tāds garš, nepadevies cīsīņš. Paņēma pie pašas grunts, Salmo-2 ar ķēdīti. Slidinu nezvīņaino (kā izradās) kastē un sēžu, gaidu. Nekuja vairs nenotiek, tik vien kā putni kaut ko plēšas par uz ļadus samestajiem benāriem.
Stīvējo to žuvi no kastes laukā, jāizfilē. Bet, ak vai, nazīts mājā aizmirsies. Stūrēju tuvējā copmaņa virzienā, šim salaka, vēdzele un sīga- normāli. Man tiek nazīts, un filejiņas sasēžas uz āķiem. Bet nekuja atkal nenotiek. Mainu gorizontus, buramvārdus un dročīju ar' pa starpai cik spēka. Tas šamās nemaz neiespaido.
Nu neko, laikam būs jādodas uz Uzvaru!
Pienāk vecāks vīrs, aprunājamies, man cope un salacēns galā, paralēli otra ar raustās, tur ar galā, tad shods un tad atkal galā. Vīrs, kurš bija nolēmis laimi meklēt tur - nezin kur, ieurbjās aiz muguras, es vel pārīti izvelku un iestājās klusums. Nevis tā pēkšņi, bet ar promejošu dricelēšanu. Abi pasēžam kādu h klusumā un vīriņš notinās okunenu medībās. Vīri apkārt maz un tie paši migrē.
Cops un vel viena galā. Tuliņ rullēs, tuliņ ko, bet tik kā vējels zēģelē.
Versija Nr. 1ā
Laiku īsinot, filēto ģindeni pametu badkārajai ķērcējai, šī norij pat neatraugājoties. Cops, galā ķīša kungs. Un tad cops uz vienas, tad uz otras. Iesākumā neizdodas pieķeksēt, bet tad 0 problemo sinjore, strādāju kā labākajās grāmatās sarakstīts. Lielo ir vairāk kā mazo siļķēnu. Pa vidam piesakās kaut kas smags, stīvēju un minu. Tā minu kādu laiciņu, līdz šamais savāc blakus copeni, kamēr ķimerējos, tikām izvelku vel arī tās aukliņu, nu man ir trīs gabali ar ko strādāt, tik jāuzmin, kurš ir īstais. Izdodas, aliņģī redzu balto zivtel', bet zvīņa liela: rauda vai salapals vai kas nesazīmēju, atrāva manu mormeni vienā setā. Turpinu strādāt ar vienu copeni, jo cope aktīva un konts mans pildās, ģimene būs paēdusi, mutes ar taukiem notecējušas. Pa vidu ir nelielas miera pauzītes, kas manas pīpauzītes, bet tā gandrīz noguļu prombraukšanas laiku. Kurš gan seko ceijerim šādos brīžos? Seja sūrst no saules, plecs no kilogramiem kas jāstiepj, un kājas ar' slapas, jo redz līmenis upei sacēlies un pie krasta maza zampa. Bet ko par to skumt, ja mūsu pirmais randiņš ir bijis tik ļoti izdevies;
Versija Nr.2ā
Laiku īsinot, filēto ģindeni pametu badkārajai ķērcejai, šī norij pat neatraugājoties. Cops, galā ķīša kungs. Un tad cops uz vienas, tad uz otras. Iesākumā neizdodas pieķeksēt, pēc tam arī ne un bars notinas. Pa vidam piesakās kaut kas smags, stīvēju un minu. Tā minu kādu laiciņu, līdz šamais savāc blakus copeni, kamēr ķimerējos, tikām izvelku vel arī tās aukliņu, nu man ir trīs gabali ar ko strādāt, tik jāuzmin, kurš ir īstais. Izdodas, aliņģī redzu balto zivtel', bet zvīņa liela: rauda vai salapals vai kas nesazīmēju, atrāva manu mormeni vienā setā. Uzsienu pa jaunam un meditēju. Ir vel viens raustīšanas izgājiens, bet pavisam mazs. Tricelēšana nelīdz, lūgšanās arī ne. Izturu tā gandrīz līdz 5iem un dodos krasta virzienā. Seja sūrst no saules, bet gaita viegla, un kājas ar' slapas, jo redz līmenis upei sacēlies un pie krasta maza zampa. Bet ko par to skumt, ja mūsu pirmais randiņš ir bijis tik ļoti neizdevies toties diena tīri pavasarīga.
Mājās pārbraucot esmu makten pārsteigts par smaržu, ogurču smaržu, nemaz i neticēju tam, bet izrādās velti. Vel pozitīvi, ka zvīņu nava. Cepjot šamās rāvās 9os līkumos, tā arī nesapratu kāpēc, bet būda smaržo veljoprojām.
Es domāju, ka jālaiž vel, jo meditēt pavasaros ir ļoti patīkami, ja pie tam vel tāda delikatesīte uz kārā zoba uzkarās- mmmm.
Kaķi ar' pilnīgākajā šreijā sagāja, kasti saožot.
Oi, jau 9. Viss, čau!
otinjsh
13.marts 2013, 21:07 |
links 
