Apraksts par gatavošanos un copi Peipī.
Tas viss sākās 13.03.13., pat dažas dienas agrāk, kad tika nolemts tieši ceturtdien,14.03.13. doties izklaides braucienā .Visi rādītāji bija labvēlīgi, gan saule, temperatūra, spiediens, vējš, copes dienu kalendāri. Viss liecināja-viss būs štokos. Trešdienas pēcpusdiena-tārpi gan sarkani, gan balti iegādāti Buriniekā. Pēc sena ticējuma- par kaut kā jauna, kaut sīkuma, pirkšanu pirms katras copes izpildīts, nopirktas pāris mormiškas, dažam jauna rezerves makšķerīte. Kantorī sēžot viena doma, ka tik tārpi mašīnā atstāti nesasalst, ap plkst. 16 tie tiek ienesti un nolikti max. vēsā vietā pie ieejas durvīm, kaktiņā, galvenais neaizmirst. Tiek pirktas Pilett, vēlreiz internetā paskatītas Veb kameras, kas uzstādītas brīnumezera krastā ar domu vai kāds tur jau ir ,vai vēl ir kāds brīvs pleķītis uz ledus. Norunāti izbraukšanas laiki.
Vakarā mājās pārskatīti rīki, sakārtotas somas, kastes, pase jau ielikta kabatā. Tēja, kafija, maizītes atliktas uz agru rītu. Sagatavoti kauliņi Rannas Bobim, „Maksimā” pirkti sausās barības maisiņi, pat suņu konservi tam ir iegādāti (tas viss izmēģinājumam), jo pretējā gadījumā, jebkura nodevīga papīra čaukstoņa vai kastes vāka rībēšana padara viņu tik nekaunīgu, ka tas gatavs rāpties klēpī un izkamt no rokām maizes gabalu, pat pēdējo. Ja neko tam nedod, tad noēd pat sasalušu asari.
Sieva neļauj noskatīties pēdējo filmu, sūta gulēt –ej tik augšā, rīt agri jāceļas. Kaķenīte un suņuks - tā jocīgi noskatās ,ka saimnieks tik agri dodas pie miera un fiksā solī pa trepēm tek līdzi, palīdzēs ar mīļu pieglaušanos un murrāšanu iemigt. Ilgi nav jāgaida un saimnieks jau šņāc.
Pamostos ap 2, tāda jocīga sajūta, it kā tikko biju Peipī. Sāku šķetināt filmu atpakaļ. Biju Peipī ,izurbu 3 caurumus, vienā bija copes, izvilku bonu ap gramiem 400. Tālāk sākās tāda cope...... Tādi stiepieni, asari pie kilo, viena makšķere aprauta, otra aprauta, trešā aprauta, bet kas par vilcieniem, tāds adrenalīns. Pēkšņi skatos kultūras namā kāds pasākums, jāiet iekšā ,daudzi paziņas, parunāju, papļāpāju. Ienāk viens džeks, rāda asari grami 200, saka, ka āŗā viens labi velkot. Es saprotu, kāds uzsēdies uz maniem caurumiem, škrobīgs skrienu ārā, jā, viens sēž pie mana tālākā cauruma uz parka celiņa!!! Pieskrienu klāt, pazīstams, kaimiņš Jānis, vismaz nebūs jākaujas vai jāmet ar urbi. Jocīgi, visi caurumi saurbti celiņos, bruģī smuki gludi caurumi, no Peipja ne vēsts. Tomēr pajautāju Jānim, ka ķerās? Labi , gabali 10 ap 200 gr. ir, uz bļitku. Es lielos, man viens bonuss, visi citi copes rīki sarauti, baigie monstri apakšā dzīvojas. Pēkšņi pamostos. Johaidī, tas tikai sapnis. Jūtos gan šķrobīgs, gan atvieglots, ka tas murgs nebija īstenība, bet veči, kas tie par stiepieniem bija, nomodā vēl rokās jūtu monstru trako danci. Nez uz ko tas ir, domāju. Vēl jau pāris stundas vajadzētu pasnaust.
Skan kaujas zvans, raujos augšā. Rīta tualete, krāsns kurināšana, maizītes, tēja, kafija. Viss sakārtots. Ārā -21; Nez kā būs, prātā nāk trakā nakts cope. Pakoju visu mašīnā, atveru vārtus, klāt jau arī Pekkas brigāde, nedaudz ātrāk kā runāts. Nu ,veči, aiziet! Pa ceļam nelieli zviedzieni par manu nakts copi, labā štimmungā laižam. Drīz jau Valga, kapos deg sveces, pat stirna pļavā ir, liekas nekā dramatiska, visam vajadzētu būt.
Smukā gaismā esam Peipja rajonā, nez ko tā sarma nesīs, kas parādījusies kokos, ārā -18.
Stavvietā saimnieks klāt, sasveicināmies-„za stojanočku zaplatite”, būtu labāk teicis „Za ribalku”. Info no viņa, ka „poka riba ņet, budet pože”.Možet na dva dņja ostaņites, ņet rabota. Mēs atsmejam, ka riba nav galvenais, ka tik atpūta laba, un īstenībā tā arī ir. Suns Bobis jau iegājis ezerā ar citiem eesti ribakiem. Vienā mierā dodamies pretim nezināmam iznākumam.
Rezultāts: katram 2-3 kg asarēni, katram pa raudai, ķīši zero. Man bonuss ap 450(bilde forumā). Pekkam viens bonus aizgāja. Īstenībā man viss kā sapnī- bonuss, bezvēja dēļ trīs makšķeres sapītas ,samezglotas, viens skvarovskis noslīcināts ar 5m auklas galu, aukla 0,1mm sarauta pret asu ledus kanti. Saka jau, ka sapņi piepildās. Ledus līdz Moras ručkai, nourbāmies ne pa jokam(labi ka nebija bruģis).Principā slinkojām, vairāk kā 15 cokumus katrs arī neizurbām. Cope pie dibens, nelieliem uzplūdiem, gariem pārtraukumiem. Praktiski strādāja skvarovskis, citas mormenes mēģinātas, bet tās ne tik labi. Nepārtraukti paņēmienu maiņa, caurumu maiņa, uzmanīgs dribls, neliela kustināšana pie dibena, nomakšķerējāmies ne pa jokam Toties saules efekts super, kailām rokām, cepures brīžam nost, jakas līdz plikumam vaļā, ģīmji iedeguši, plaušas piepūstas.
P.s. Saimnieka Bobis ar bija klāt, visu rupucis aprija un vienalga kāpa klēpī, man pat vienu sasalušu asarēnu norija. Nu baigais monstrs. Nākošnedēļ brauksim vēl. Šodien apskatījām iepriekšējā gada 15. marta bildes, baigās zivju kaudzes bija, brekši, lielie asari. Nu jābūt taču, jābūt!
15.marts 2013, 10:29 |
links