Kā mēs braucām, ķērām un atbraucām!
Pēc vakardienas rauta par godu tjošas vārdam, piecelšanās bija varen grūta. Bet tā kā mērķis ir gana skaidrs, tad arī acīs un prātiņā sāk parādīties nedaudz apskaidrības dzirksts.
Dzenīts nedaudz kavē, tāpēc varu vel pasēdēt uz poda un mazliet pakūkot.
Domājām laist uz līci, bet tā kā sola normālu krastenieku, tad kārtis krīt par labu Uzvarai.
Esam uz vietas vel tumsiņā, tik pamale krāsojas, bet apaļais mēness nodūris galvu aizslāj caur miglainiem vāliem uz citiem medību laukiem. Ieurbjamies uzreiz centrālajā placī, kur pivcīti tirgo, lietuviešu šmotkas arīdzan un vel šadi tādi sīkumi pieejami. Daži stāvi te nakšņojuši. Copes intensitāte esot 1h=1 korjuška, bet ehalote rādot baisāko mākoni pusūdenī. Ir OK!
Kamēr tumšs sardziņi nekustas. Uz āķiem baltie un krevete, zivis pasīvas, bet tauta no stojankas sāk plūst aumaļām.
Ā, izvelku balto kastīti, a tur tik kasteri, kur pārējie, moš visi sakūņojušies? Varbūt, bet piezogas nelielas aizdomas.* Nākas baroties no Dzenīša.
Pirmie pieci pienāk brālīgās tautas pārstāvji-braļjukas. Saurbj cokumus un viņiem copē. Skatos kas par štelli, a šamās kožās ~ 1-2m no ledus. Trollēju savējos štrumus augšā un copes panesās diezgan aktīvi. Un tā kādu h process ļoti patīkams, kas ne pārāk raits, bed baudāms gabn. Baltie tiek ignorēti, priekšroku dodot krevetei. Man vispār copē tik uz labās copenes vidējā āķīša. Mistika. Izmērs vidējs.
Kamēr ņemamies ap savām copenēm, tikām gribētāju saradušies gana daudzi. Tie kam viena pikšķere- tie ir apsmiekla objekti, kam divas tie nu tā, kam trīs- tie jau var pūst vaigos, kam četras-piecas - tie normāli veči, 6as-vispār džeks zirgā. Paceļas neliels kašķis, braļjukas pukšķēdami ko satin, bet laika gaitā tik karina savu armādi laukā, nu bet tāda stulba specifika. Dzenītim vispār kultūršoks, šis tik smaida bārdā, es ķiķinu kā tāds skuķis, vispār viss tik ļoti runā pretim, bet kad copē tad var turēt.
Vēlāk sāk labāk strādāt baltie un tuvu pie gruntes (šis gorizonts turpina strādāt pa dienu), bet cope izteikti pasīva ar maziem iznācieniem. Rīki par rupjiem, ja šamām nav ēstgribas, vai arī izmēros ir gaužām sīkas.
Tad seko izgājiens, nu tad, kad saule jau gabalā. Jāķer mirklis, bet tā steidzos, ka sapinu abas copenes. Galvu nodūris šķetinu vienu, tad otru rēbusu, tikām gājiens aizsoļojis, grozu galvu, kur tad iet, laikam pagrīdē aizšurīja - neviens nevicinās. Dzenīts dīkstāvi neiztur, un aiziet medīt trīsadatstagarainos gar betona sienu, tad pazūd kaut kur, nezinu kur.
*Man pa laikam kaut kas pakustina, līdz iekustinās telefona zvans. Zvana Žuks: "Klau, kāpēc ledusskapis pilns ar ... ?" Es, blē, ē, ā, mmm. Bērni vainīgi, laikam kastītei vāciņu attaisījuši. Pašam, protams, viss skaidrs. Pī, pī, pī.... Norakstu šo sarunu uz slikto lmt savienojumu.
Atvelkās Dzenīts, tur pie izejas pie upes ķeroties, moš ejam tur!? Es skeptisks, man uz māju velk. Bars stipri retāks palicis. Šis pamīņājas, līdz aiziet Z armijas virzienā. Es vel nedezertēju, bet stingri piekodinu, ka ja nu kas, tad lai ziņo pa saviem kanāliem. Sekoju šamā virzienam un nepatiet ne 10 min., kad atskan zvans, Žuks tas nav, bet Dzenīts, satrauktā balsī ar vienkāršiem nepaplašinātiem teikumiem saka. lai stūrēju uz to pusi, tur viss notiekās. Kamēr sakrāmējos, aizvelkos, atrodu šamo 100galvainjā pūlī, izurbjos & man ar' copē, tik grūti pieraut, izmērs ar' tāds čābīgs.
Lai gan jāatzīst, šeit kūsā dzīvība uz un zem ledus.
Atkal rēbuss, abas pindzeles savienojušās zemledus valstībā, kaut kā izdodas šamās atvienot no no šī "mūžīgā" skūpsta. Vispār barā sākas ņurdēšana, tjipa esot "Nāves ēnā". Viens zvanījis, tjipa Saša, un jau peldot, tad vel viens zvanījis, bet tas tāds elpojošais Minhauzens, kopā ar 499 brāļiem dreifējot Zviedrijas virzienā. Tad piezvana fācis- cilvēki, vējš, leuds, viļņi - būs traki. Saprotu, ka mans saprāts velaizvien kur tiek ganīts manā smadzeņu podā.
Kamēr štukoju, piņķerējos, tikām atkal pieklusis. Atliek tik ieņemt pūces pozu un grozīt ķobi pa 360 uz vienu, tad uz otru pusi. Vienā no šādām reizēm pamanu četru vīru kopu, kā tie saucās-nezinu, bet tie sparīgi vicinās ar rokām, bet sēž ~ 30m no frontes līnijas uz R pusi. Paeju ~ taj pat plaknē un roku ierakumus jaunajā aizsardzības līnijā. Laižu copeni lejā un uzreiz sāk raustīties. Skaidrs! Pierubjās vel viens aborigēns, tad šamā čoms ar komentāru, ka mēs uzvedamies kā dzērves riesta laikā, tad Dzenīts, un tad visa fronte pārdislocējas. Vienkārši burvīgi. Bet ja par copi, tad tā kā pie melnajiem akmeņiem: ar divām copenēm i nedomā rukāt. Knapi vienu spēj apkalpot, duplets seko dupletam, spēj tik vilkt un lobīt garneles. Mugura smeldz, man jau zaje..la. Saku, ka jāmočī mājā, un ar nelielu laušanos, Dzenīts piekrīt.
Izrādās škatulka pasmaga, bet solis raits, gandrīz vai galopā.
Pa ceļam redzam buciņus ganībās, vel nosmejam, vai skats no helīša būtu tikpat jauks kā no šosejas, he-he he.
Ja par tīro statistiku, tad man nekas nesanāca. Ne galvas saskaitīju, ne svaru samērīju, bet Džīna apēda kādus 10 ķermeņus un kādas 5cas galvas, Pirāts ielocīja piecus, a es notīrīju kādus, nu, teiksim 50mit. Stāv sakrauti steros, ledusskapī.
Kas viņām garšoja? Mans šīsdienas top trīs: 1.) Garnele (krevete); 2.) Baltie (mušenieki); 3.) Brāļu vai māsu miesa (fileja)- bet kodās lielākos izmēros.
Par tiem, kuri jūrā un ilgi nebūs mājā,
otinjsh
PS Atgriezās tēvs varonis, atvēra ledusskapi un 1/2h lasīja sīkos baltos mērgļus laukā. Tad izdomāja sasmērēt pastētmaizīti. Pastētes gabals kā Holandes siers. Zašebis! Bet buču iedeva :)!!
PSS Saulīte un cepure uzdāvināja man lielisku Lieldienu dāvanu- olas formas iedegumu tieši feisam pa vidu. Vel tik jāiekrāso būs dažas kontūras vienā krogā pēc kāda jauka kašķa. Tiekamies tur!
29.marts 2013, 19:52 |
links