Ko darīt, ja uz upes ledus kāpt negribas, jo "ļipa" dreb, bet tā īsti ziemas sezonu arī vēl beigt nav vēlmes, ja jau ir izveidojušies tādi laika apstākļi? Lēmums nenāk viegli, bet lemjam šaut pa diviem zaķiem-tātad, izvēlētā vieta būs ezers, kas nozīmē,ka varam cerēt uz stabilu ledu un tāds, kurā līdz šim ziemā (es arī citos gadalaikos) neesam bijuši. Pirmo zaķi izdodas nošaut veiksmīgi - nekas neliecina, ka te būtu kādas pavasara pazīmes, arī piebraukšana ir mazliet ekstrēma, jo mazais lauku ceļš siltajos saules staros ir pakusis, bet āra temperatūra to satur cietā agregātstāvoklī, kā rezultātā visai slidīgs pasākums, kur kļūdām nav vietu. Pats ezera ledus ir savu pusmetru biezs, kas pirmajā momentā mazliet liek saskumt, jo aktīva urbšana nozīmē pamatīgu fizisku piepūli, bet mērķis tak ir labi atpūsties. Labi, laiks ir visai jauks, kaut mēreno vējeli brāzmās var labi sajust, bet tā ir nodeva samērā atklātai vietai. Iepriekš interneta resursos mazliet tika papētīta ezera dziļumu karte, it kā nekas pārsteidzošs, tātad tikai jāborē. Taktika dažāda, es konkrēti uztaisu trīs caurumus, vienā ielaižu ziemas fīderīti, pa atlikušiem diviem strādāju ar murmuli. Izvēlējos nelielu zelta diskobumbiņu, virs kuras auklā piesieta "mušiņa", kas labi strādāja citos ūdeņos. Nu ko, ilgi jāgaida nav, kaut kas zem ledus cenšas apēst piedāvāto motilīti - piecirtiens un uz ledus spožajā saulē visā savā mirdzumā ir šī ezera mana pirmā zivs-raudiņa. Īsā laikā pie līdzīgām tieku regulāri. Kolēģis pa to laiku dodas izlūkos uz citu ezera stūri - atgriežoties pasūdzas, ka neko īpašu nav atradis, tāpēc izvēlas zivju meklējumiem citu līcīti. Es palieku uz vietas, pa brīdim kāda raudiņa piesakās arī uz fīderīti, bet murmulis ir aktīvāks un zivju vairāk. Kādā momentā makšķerītes sardziņš nostrādā nedaudz savādāk kā pierasts un tam ir izskaidrojums - brekšuks. Iespējams, ka nostrādājusi ir piebarošana, kas tuvākā pusstundā ļauj "pacīnīties" ar plakanajiem, kuri gan ir visai necili izmēros, bet tas tik vairo prieku, jo zivju dažādību tas paplašina. Noskaidrojam, ka ezerā ir arī ķīši, kā tad bez tiem, bet labi, ka tie neņem virsroku, tad azarts drīz vien noplaktu. Ilgu laiku netieku ne pie viena asara, kaut kolēģim kāds ir trāpījies, kas varētu nozīmēt, ka arī es pie kāda tikšu, un kā reiz, pirms izlemju pamest šo zivīgo vietu, salasu kādus 6-7 pēc kārtas. Mainu dislokāciju, pārvietojoties uz pretējo krastu. Pa ceļam daži kontrolurbumi nenes nevienu zivi un izlemju doties tuvāk cīņas biedram. Šajā gadījumā viņš bija uzgājis kanti un pacīnījies ar pličiem un brekšukiem, kāds pat pavilka uz visiem 300 gramiem...:). Piemetos blakus un bez zivs nepalieku, kaut izmērs atkal mūs dzen meklēt jaunas vietas, ja nu kādam lielākam uztrāpa uz galvas. Noslēgums visai aktīvs. Manis atrastais caurums paveras pilnībā, raudas kā no automāta, pa vidu kāds breksēns vai plicis, vēl retāk pa nelielam asarim. Kolēģim uzsēžas kaut kas "svarīgs", bet aizmūk. Minam, ka tā varētu būt līdaka. Nu ko, diena pabeigta uz pozitīvas nots, jo bez zivīm neesam palikuši, saulīte sildīja un tā nepiestādīs savu rēķinu, jo dara to mums par prieku, kā arī patīkamais nogurums mazliet piešķir tam visam pilnības sajūtu, jo cope ir viena laba padarīšana. Ne asakas! (starp citu, šis stāsts bija par Tīdu ezeru Kurzemē). ;)
1.aprīlis 2013, 18:52 |
links