Rīt naktī izbraucu uz Ninu! Paņemtu3 līdzbraucējus! Dalības maksa 17Ls ceļš +10Eur hotelītis! Atpakaļ sestdien vakarā!Saimniekam karakats ,pats makšķerē! Izbraucu no Rīgas.tel-29120370
Šodien Rannā 1,5km no krasta 3 neprofesionālu copmaņu kompānija taisīja noslēgumu Peipī.Rezultāts: asarītis 50-150gr., bez bonusiem 3;2;2; Ledus pacelts,no rīta uzsalis-galds,pēcpusdienā vietām mīkstais sniega ledus pakusis- 5-10cm putra,bet iešana ciešama. Vienam kompānijā neveicās-bija 10 asari. Ejot malā,250m no krasta, vecos caurumos ,kurus ūdens paskalojis(divatā varēja apkopt vienu caurumu,diezgan paplati bija), fiksi 1/2 stundā savilkām līdz 2kg, lai nav kauns mājās braukt un izmērs līdzīgs kā 1,5km.Tikai krastā ķīšu uzplūdi pa starpām. Dažiem bonusiem gan iekšā gan krastā tika uzdots pa zobiem,daži ar pīrsingiem. Vispār cope švaka,pilnīgi neatbilstoši gadalaikam.
Aric56 Visu cieņu par sakopšanu,bet tā piediršana lauvas tiesu veidojas, tā maigi sakot no vislatvijas atbraucējim Atpūniekiem(pļēguriem,cūkmeniem un....),redzēju neskaitāmas reizes.Protams slāvu rukši ir visur,bet pret ciemiņiem attieksme krasi mainās!
Šorīt doma bija Varnjā . Piebraucām , visām iebraucamajām vietām šlagbaumi priekšā , pie robiņiem ieskaitot!
Braucam uz Ninu. Iešna no rīta kā pa galdu ,uzsalis, vakarā nost nākot kājas grimst līdz potītēm citur dziļāk.
Lomi švaki , tikai vienai kompānijai nākot krastā maisiņos bija , kas vairāk par pārdesmit raudu un asaru asortiem. Kādam arī veicās... :). Copes trūkumu kompensēja cīruļu treļļi un dzērvju klaigas.
Iesaku ņemt līdzi pretiedeguma krēmu... :) !!
Degarzivs tu laikam nebiji Latgales ezeru krastos,kur pēc atbraukšanas stundu tīri krastu,tad karini plakātu "ne srite ļudi" un tad tikai sāc pievērsties copei,bet atbraucot nākošo reizi atrodi to pašu.Tā kā Peipis ir tikai bērna pautiņi salīdznot ar cūku fermām Latgales ezeru krastos.Mani pretinieki bieži saka-ne mēs tādi,dzīve tāda,bet katrs to padara pac.Viens par saulainu un spožu,otrs par ap--tu un drūmu un to otro ir krietni vairāk.Par spožo dzīvi,ne asakas.
Es pēdējās divas copes reizes devos lielajos meklējumos, tas ir - nostaigāju katru reizi virs 10 km! Nu pzdts - drazas vairāk kā pēc brīvdabas festivāla! Bet varam sevi mierināt - ļoti daudz ir arī igauņu izcelsmes mēslu uz ledus! Tā ka - ne vienīgie cūkas esam! :( Nekad nesapratīšu - ja bija vieta kur visu to salikt ejot uz ledus, kāpēc gan atlikumus pēc copes tur pat nevar sabāzt un nonākot no ledus izmest misenēs?!! Laikam daudziem vēl ir jāaug prātā vai jau ir iestājusies vecuma plānprātība, citādi to nevar izskaidrot! Ja pie mana ezera kāds piedirstu, es nafig viņu vairs pat tuvumā nelaistu, tas tā - maigi izsakoties!
Un vēl viena Latviešu kompānija labi mūsu preci pareklamējusi uz ezera, piemētātas lētā līvu aliņa buņdžas un padaudz ari citu drazu:((
Vajadzētu kādreiz tādas kompānijas pārķert un mazliet sejas korekcijas palabot!
Bijām vakar Laksaaree 4cilvēku kompānijā. Iegājām kādu 1,5kg un sākām pa iepriekš iebarotām lunkām ķert. Līdz 9 cope ļoti švaka, bet tad uz kādu stundu atvērās un pa kādi 4kg pievilkām un tad pārstāja. Tad saņēmu informāciju ka pie paša krasta itkā labi ķeras un devāmies pārbaudīt. Viens Urmass apmēram 100m no krasta jau līdz15:00 bij piesitis 4betas maisus pilnus uz aci ap 40kg un devās mājās. To redzēdami mēs ar netālu sākām mēģināt, bet panākumu nekādu, ja neskaita ķīšus. Intereses pēc pamēģināju igauņa lunkā un 1raudu izvilku un turpināju ķīšus gūstīt. Nezinu uz kā viņš ķēra, bet es sapratu ka man vēl tās meistarības pietrūkst:)).
Ja pats nebūtu redzējis, neticētu. dziļums ne lielāks par metru un rauda tīri smuka.
Vakar,šodien pa Varņu .braucām ar džipu 6-7km. Lomi pa padsmit kg dienā raudas
Šorīt gan Varņā šlagbaums bija ciet un pa standart vietām virsū uzbraukt vairs nevarēja kaut robiņi vēl pa ledu ļauj braukt
14.04.Kallaste.Kaut kā gadu gaitā iegājies,ka pamatā copēju tieši Kallastē.Esmu bijis arī citur,bet vienmēr atgriezos,kā pazudušais dēls....
Bijām trijatā.Iebraucām ar karakatu,attālumu nepiefiksēju,bet dziļums ap 4.5m.Cope pašvaka - 5.1,6.6 un 6.9kg,pamatā sīks asars.Kulēs tika tikai puse no koploma.Raudas praktiski nebija.Asars ar dēlēm-netusē,stāv mierā!Diezgan stipri traucēja tā ūdens-sniega putra uz ledus.Vienīgais glābiņš - laiks super un cepums smeķēja!20.-21.04.taisam atvadnieku-divdiennieku.Vajadzēs 1jā dienā lunkas ritīgi iebarot,moš vismaz 2jā dienā pavilksies...
Visiem ne asakas uz pēdējā ledus!!!
Nedaudz novēloti, bet nekas jau dižs laikam nava mainījies.
Pēc Lieldienām ieplānots vaļinājums, nu kā reiz priekš pavasara copes. Lieldienu sēkļi izmalti, atliek tik Eestijas dziļvagu sarkanacēm pievērsties. Kāds tās sarkanaces peļ, arī es iepriekš lādējos, bet tā kā izcils pretinieks spēj dot tādu pretvaru, un pie tam regulāri un vel jo vairāk, ja pavasars spiež pakausī, tad vispār.
Tā nu mēs: Es, Dzenīts (azartisks pikšķernieks, šim tik padod) & Vingris (copējis tik daudz cik gaterī nodarbinātais uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt, un ziemā divtik mazāk) dodamies ganībās. Svētdienas rīts gana dzestrs izvērties, un jau atkal neatkārtojoties, šim laikam sipri raksturīgie -13 mūs sagaida pie lielās ledus kastes.
Ķipa sarunāts sešos 30smit, bet visi jau notinušies. Ātri sapakojamies, bet neviens netaisās mūs sagaidīt. Zvanu Polarisam, šim aizmirsies, kāds cits džeks savākšot. Nu labi, papīpojam, pamīžam, lai ezerā nava jāpikšķerē starp urīna peļķēm, un laižam tik iekšā. Radošā un taj pat laikā iznīcinošanā Saule uzlekusi spoža, pie debesīm neviena mākonīša, tik vien kā neliels Dvidnieks kutinās pakausī.
Nonākot galā, kas izrādās kādus 6km no krasta niedrām, prasu šamam kāda apstanovka, bet atbilde nekādu baigāko optimismu nedot, ķip te ir bijis, tur švaki, tāpēc urbjamies nedaudz pa kreisi. Man ķīsis, tad vel viens maskavēns. Vingrim: asariņš, tad vel un tad sāk nākt raudišs kā no puļimjota. Mēs ar Dzenīti tik saskātāmies un smaidām, jo kā gan citādi varēja būt. Abi vērojam vairāk šamo nevis sekojam savām darbībām. Viss jau izskatās gana amizanti, bet žuves šamam kožas stipri naskāk kā mūsu rūdītajām vilku pavēderēm. Protams pa vidam šamam auklas trūkst, jo vel nejūt to delikāto izturības sajūtu, bet čalis varen' apmierināts.
Es vel paurbjos nedaudz uz Dvidiem tad uz Rtumiem, bet copes nesagaidījis paziņoju, ka došos medībās. Šie i' ar mieru. Sleju kasti plecos un vieglā solī pa sniegoto, balto paklāju uzņemu virzienu uz Ziemeļiem.
Paejos krietnu km, un urbjos- ķīsis, tad velviens. Slāju nākošo simtiņu, urbjos, bet rezultāts tas pats. Netālu pikšķernieki vicinās, zivis ir, tik jāatrod. Eju vel urbjos, tad vel. Bet visa šā māžošanās atnes tik vien karalisko ķīšu zupu un pāris raudeles.
Vingri un Dzenīti vairs ne saredzēt. Savā kaķa prātā vel izštukoju tālāko dienas plānu. It kā izmest krietnu loku caur Dvidu pusi, bet kaut kā man misējās, kaut kā uzzvanās Dzenītim, bet šiem ķeroties raudeles un asarēni ik pa laikam. Nu kā lai šāda pavasara dižnecopē noturās?
Veltu pāris sviedru lāšu un duru atpakaļ krasta virzienā. Pa ceļam necopi iezīmogo vel pāris copmaņu. Kamēr atvelkos, kāmēr ko, tikām šamiem kodiens beidzies, arī Vingrim zinieties. Sajūtas ar tomēr čukst priekšā, ka nebūs īstā diena.
Mēģinu gan šādus, gan tādus grabuļus, arī tāduss kas biš’ jāgremdē, bet redzamu velmi iekosties nekādi neuzrāda. Paurbjos vel tur, tad šur, bet tur huiņa pilnīgākā. Ķīsēnu pietiek it kā visur, bet neba jau šī zacene ir tā pēc kura 1000ši dzenās šo gaisa gabalu.
Mēs ar’ vel paganamies, bet tā kā copes ir pieklusis visiem, tad pieņemam lēmumu dzīties uz krasta līnijas pusi. Gājiens viegls, jo pa burāna sliedi, bet tā pavasars šeit nevienā acī, kas laikam arī izskaidro normālo ablomoviču. Paejamies mēs normāli, nu kādu kilīti token.
Urbjamies pie kaut kādas zaru buntes. Cokums paveras lēnām, bet ar normālu asarēnu uzbrukumu. Ieurbju otru alliņģi. Tur laižu slieku tandēmu. Ņem uz abām pindzelēm, bet aktīvāk uz slieku makšķeres, pat vienbrīd cops paveras, ka pa abām nespēj izskraidīt. Kolēģiem līdzīgi, tik vien kā jāmočī krastā. Žēl! Vispār kulē ir tik daudz cik varētu mierīgi saražot tepat pie mājām, it kā skumji, bet ko tur daudz. Atbraukuši kātojam uz vietējo uņivermagu, es iepērku atpakaļceļam vienu brairīti, šamie ko līdzīgu, kā arī roku un sejas kremu. Parēcam par gana amizantajām pavasara saulītes spēlēm mūsu sejas pantos un garu sarunu rezultātā noliekamies slīpi vietējā būdelē. Ar labu nakti - uz blusu jakti!
Pieceļos pirmais, protams uz toču aizeju tāds pats & pie kafijas ar tieku pirmajās rindās. Arī pie ragavām esmu velaizvien tāds pats.
Rīts nedaudz nomācies, ar vieglu Dvidnieku un tik pat kreptīgu salu, bet šodien jābūt kļovam. Tjipa ja vakardien bija šodiena, tad šodien ir rītdiena. Esam apmēram taj pat rajonā, bet taktika gana rūpnieciska šodien: izkārtojamies ~ 100m garā ķēdē un urbjamies ik pa 50-100m. Kurš atrod, tas ziņo.
Meklēšanas prieki nebija ilgi, un paldies dievam, jo ledus līdz ručkai token, jo kādā 4ajā piegājienā es un Vingris tiekam uz zivīm. Man ķeras smuka raudiņa, Dzenīts ko paskrien tālāk, bet Vingris sēž un tēlo dzērvi tāpat kā es. Skatos Dzenīts pieurbjās pie Vingra, uzzvanu šamam: it kā ķeras diegan raiti, bet mazs raudišs un tāds pats asarēns. Saku, ka man skaists raudiņš. Dzenīts stūrē pie manis, un te nu mēs esam draudzīgi kopā. Vispār žuve ņem diezgan aukstu un tikai uz lēni grimstošu mormeni. Cita spēle, ja tajā nav iesaistīta grunts apčūpstināšana, viņiem interesi neizraisa nekādu. Vālēju tik uz ķikuriem, pirmo ēd to kas svaigs, azarta nekāda,bet ņem pastāvīgi- kaste pildās.
Pēc kāda laika pievienojas Vingris, šamam tā smalce apriebusies, bet pazaverot ķuļķenē nākas secināt, ka smalce ir tāda, nu tāda kuru mēs galīgi nesmādētu. Te skatos kā Dzenīts ko sten & elš, prasu kas i'? Laikam skaista raudiņa, bet kad pēc h atkārtoju jautājienu, tad šis tik nesaprašanā rausta plecus, bet vel aizvien stīvē. Un te jau jau jābūt, līdz auklas gals plīvo vējā lamu vārdu pavadīts. Tāds asars, mute pa pus aliņģi .... .... .... Vobšem makans baigākais bijis. Pie lunkas dabūja, bet strīpainis tik novicinājis asti un ar sudraboto trofeju prom vien bija.
Dzenīts īd un vaid vel labu mirkli, bet te mana šļieku makšķere dikti saslējusies & baksta apsarmojušajās debesīsi. Kas tad nu!? Lecu kājās, tad uz ceļiem, cērtu kā Dons Kihots un ir kaut kāds centneriņš lejā. Velku, nedaudz stīvēju, līdz atduras un vairs ne pa matam. Bāžu savu aci cokumā a tur pie lejas šķērsām viens čuč. Paraustu copeni, atbrīvoju auklu, papurkšķinu, nekas nelīdz. Šamais kā iemiets. Lūkoju pēc kaut kā garāka, bet nekā tāda nav, lai sagrieztu ar šmauli uz augšu. Nākas ancuku atvilkt malā un stūķēt to rok' iekš' to caurum'. Līdz ledus apakšai nedaudz pa īsu, bet izdodas plakano pabīdīt un tas tiek atrādīts šai saulei ar nelieliem gaviļu saucieniem. Nekāds jau baigākais makans nava, bet pēc ķīšu, asarēnu un raudiņu uzbrukumiem šāds tontons ir gana augstā vērtē. Nu ko, pavasars var sākties!
Vispār šodien Rietenis laužās arvisām savām četrām, debesīs cīkstās Ziema ar Pavasari, bet mes te pa leju nedaudz maļamies. Pa to laiku turpina ķerties sidrabainās sarkanaces un mazie cietumnieki, kā arī pa vidu tie sasodītie Maskavas iznireļi.
Vienā no provodkām,kad jau rokas sasilušas un adrenalīns noskrējis, pie neliela pacēliena, sardziņš notrīs un tad tam saceļas. Piecērtu, bet kustonis tā nemaz uzreiz nepadodas. Es tik nosaku, ka laikam ir atkal. Dzenīts paceļ savu pakaljuu padomam, un es tik uz savas 0,09 stīvēju. Ilgi jau tas nenotiek, bet pretojas gana brangi un jau nedaudz lielākās miesās plakanias panējas aprīļa baltajā sniega maisījumā. viss šitais liek domāt, ka šodien tik būs īstais COPS.
Diena knapi iesilusi, bet raudišs ķerās gana aktīvi un vel šitie bonusiņi. A-āā, a-āā kā dzērve riesta laikā nožvadzinu pa plašajām, baltajām ārēm.
Bet kas tev deva, pamale kā jūlija negaisos, sāk krāsoties tumši zila, vējš strauji maina virzienu uz Rtumiem uz cops apgriežas kā ar nazi. Turpmāko stundu laikā tik izdodas paretināt maskavas reketieru baru un savervēt pāris sauju ar sarkanacēm, tāpēc sākam meklēt kādu izeju.
Vispār laiks skrien nepiedomai ātri, jau tuvojas pēcpusdiena, bet tā īsto copi ar nesajūtam. Sākam skraidīt pa perimetru, bet tas rezultātu nedod.
Aizdodos pārbaudīt Vingra rīta spotu, kas esot nedaudz apvemstīts, bet bijis gana zvīņains. Atrodas ~ 100m attālumā, tāpēc dodos tik ar tārpiem un makšķerīti padusē. Cokumu artodu ar pirmo piegājienu, laižu lejā un smuks raudišs, nākamais uzreiz tāds pats. Tad kādi 3īs asarēni. Lieliski! Turpinu uz ceļiem darboties un papildināt savus krājumus. Žuve velaizvien ķeras uz nolaidienu. Ja nav nolaidienā, padauzu pa grunti, ja nav tur, tad visu var atkārtot velreizi un bez zives nepalieku. Vienubrīd sāk nākt tādas sarkanaces, ka ne nobrīnīniets un tas viss kad laiks pierimis, saulīte žmiedz un liekas, ka nu tik sāksies un ies, bet tā arī nesākās augšā-lejā, ... ..., ... ..., tik ar lielu mānīšanu. Varbūt tā arī ir patīkamāk.
Pie biedriem atgriežos jau ar pilnu škatulku un smaidu uz lūpām, šamiem ar nedaudz pavēries, tikai ne tik daudz kā man tajos krajos. Vispār Dzenīts baigais faķīrs, kad mums necopēja, šis kaut ko vilka un tā visu laiku, un tā lēnām palēnītēm pievilcis pilnu ķuļķeni. Vingris ar malacis, var redzēt, ka copes šamam nav ar mātes pienu asinīs iezīsta, bet turējās godam.
Ja par pliko statistiku, tad pārējiem ar' līdzīgi, kaut kas ap 10mit kopā grozījās.
Skaidrā prātā un atvērtu sirdi ar dziļu izklupienu,
otinjsh
PS UN tagad vel nedaudz, nu bez tā kas tīrāms un sālāms. Krastā maucot, jau jūtu uz tumšajiem foniem kādu nelielu migliņu. Valkā viss čoina, bez pārmaiņām. Pie Valmieras nenormālakais putenis (Fācis: it kā cīruļ, tik kur tie cīruļi un vai tiešām visu dienu tie čivina?) Priekšējo auto āmuļi zaigojas visu krāsu oreolā. Kas par gļukiem? Mājā noroku žuves sniegā jau pavēlā naktī un dodos gulēt. Rīta procedūras manu skatienu tik miglaināku padarījušas. Zvanu kolēģei, jāmočī pie acu ārsta. Aizeju atkal gulēt. Pēcpusdienā pamostos un tad sākās pats jaukākais. Acīs sabira kādi pāris kg ar smiltīm, viss asaro, viss līst, neko neredz, laikam galvā pali sākušies. Žukam nākas sasālīt zives, pārējo kā suns atkan noroku baltajos sūdos, tā arī īsti neredzot kur un kā. Guļu. No rīta dakters īpaši priecīgu seju nerāda, bet izraksta gaiši rozā lapu un tonnu ar pilināmām receptēm. Es neredzu neko, veljoprojām. Vakarā, palīdzu nabaga Žukam skablīt cepamzivis. Ceturdien zivis jau izcepu pats. Piektdien pabeidzu tās ēst. Dakters ar’ smaidīja un teica, ka bija manāmi nobažījies. Sestdien jau iedzēru pivčiku un svētdien man sāka sāpēt mati. Tāpēc mācība baigi konkrētā. Padomājiet arī Jūs par šādu jauku atrakciju.
PSS Pirms gada atklāju fīdersezonu Lielupes ūdeņos. Nja!
PSSS Mājā ir pamodušās pagājušoruden saražotās un uz ziemu iemigušās sūdenes. Piedāvājums velaizvien ir spēkā!