Hoi.
Pēc darba svētkiem - karpu talkas, svinīgi dodos apciemot savus līnīšus, laiks no diviem dienā līdz saulrietam. Zeme no rīta balta, bet saulītes vajadzētu pietikt. Galvenais, ka ezeriņa saimnieks neiebilst, un arī zivju saimnieks ar mani ir apmierināts (un kā nebūs, es pats tas esu).
Klausot NG, pārtiku jaucu ar dāsnu melnzemi. Ko darīt - zivju pārtika palikusi mājās pie suņu pārtikas. Par laimi, mašīnas bagāžniekā Lielā talka vēl nav notikusi, atrodas vismaz pusmaiss ziemas Trapper. Klāt vēl dažādi tārpiņi, mazais spainītis sanāk, pavasara brokastīm pietiks.
Pie ezeriņa priekšrocībām pieder atrašanās nekurienes vidū, un iespēja visas mantas nest uz pleciem pāris kilometrus pa neceļiem. Tas saprātīgi ierobežo gan turpnesamo rīku klāstu, gan paturētās zivis. Tādam jābūt īstam ezeram! Nepiebraucamam!
Ezers ir pamodies - no "augšas" jau redzu - sīkmailes sildās saulē visos līmeņos. Kustība ir, bet paslinka. Redz, kā ir ar to pieredzi un vecumu - daudzām lietām beidzas lietošanas termiņš. Piemēram, vēlme palikt aizvējā, kur mierīgs spogulis, lai smukāk redz pludiņu - ir iztērējusies pa šiem gadiem. Nē, liekos visneērtākajā vietā, kur līcī vējš ienes silto ūdeni, saule bliež acīs, toties pamatīgi silda krastu.
Pamazām atkrīt arī klusais sapnis - izveidot pamatīgu fotosesiju ar jauno st.croix kātiņu, kam būvētājs devis vārdu "akm", costum by... diemžēl, stulbā politika liedz atklāt būvētāja vārdu...
Taču gan asari, gan liegtās līdakas neinteresējas par rotējošiem, šūpojošiem vai ēdamgumijotiem piedāvājumiem. Tas nu divās stundās kļūst skaidrs - šitās zivis ziņu par lieguma pagarinājumu ir saņēmušas, 100 punktu. Un it visur iemetiens patriec mailes, un reizēm ziņkārīga varde izvalbītām acēm atpeld pavaicāt "kas tu esi par Alisi".
Neko darīt, koncentrēsimies uz līni. Un pamazām, Siltās saules vai "apinīša" iespaidā prāts kļūst silts un mierīgs, problēmas attālinātas, makšķerēšanas polītika - ārpusgalaktiska. Iespējams, raupjās kvalitātes brilles vai cits kāds putojošs iemesls sniedz papildu efektu - izrādās, pretējā krasta koki lēnām slīd pa kreisi, bet zāļainais krasts aiz kokiem slīd pretējā virzienā.
Vienīgais, kam ļauts šādā brīdī traucēt, ir pats Līņa Kungs. Kunga gaidās telefons saprotoši nopēkšķ un izlādējas. Krūmā slinki sildās i akm speciālais kāts, i loomis lašenieks, samierinājies ar domu, ka plānoto Ventu šodien neredzēt - Tepat ir Labi.
Negribīgi atraujoties no slīdošo koku ganīšanas, ievēroju, kāds rīks palicis aktīvajā copē - ar šo nudien var lepoties: Komplekta dārgākais priekšmets, nudien, ir vakar pirktais pludiņš. Uz makšķeres uzraksts Magna (spices trūkums šo veco teleskopu padarījis nedaudz atbilstošāku karpai) , uz plastmasas spoles padzisušais Synergy nudien neko, NEKO nenozīmē. Neviens šos zīmolus nepazīst, neviens netērē miljonus, lai iedabūtu tos cilvēku prātos, kur tāpat šobrīd ir brīva vieta tikai zivīm un saulei. Aukla ir resna duālā, varētu būt 0,28, pirms gadiem 8 man tādu iemānīja "pārdevējs ko kādreiz pazina kā Kātu". Aukla joprojām nav nomainīta, vispār spole atradās tikai tāpēc, ka pārējās, dauz jaunākas un dārgākas makšķeru spoles izrādījās sabeigtas :)
Aiz tīrās pieklājības pret 50 cm līni, ar kuru iznāca īsi sasveicināties pērn, ir tomēr metrs svaigākas auklas pavadiņas uz 0,22.
Pirmās piecas stundas šādā eiforijā sniedz vērtīgu informāciju: Pirmkārt, līņu copes iemaņas nav aizmirstas, par to liecina ēnā dusošais 1,5 kg sarkanacis un arī secinājums, ka vienīgais copes izraisītājs šodien ir 3 metrus no krasta (ne tuvāk ne tālāk) svaigi liktas (pēc 10 min labāk mainīt) sīksīkas slieciņas, garšas pēc papildinātas ar dzeltenīgiem, mazkustīgiem tārpiem, kuru diasporu izdevās sameklēt vietējā kūtspakaļā līdztekus makten tukliem maijvaboļu kāpuriem.
Citi varianti nedod pat mikrocopes. Tāpēc visas slieku bundžiņas tiek regulāri pārkratītas, meklējot tās sīkās slieciņas, ar pamatīgu irgošanos, jo rakšanas brīdī, protams, tika meklētas resnākās sliekas.
Nemanāmi vakars ir klāt, un pamazām līņa pēdās nākuši atrādīties visi, kas ezerā dzīvo - saprot, ka saimnieks ieradies! Raupja rauda. Kumbrīgs simtnieciņš asarēns (pārfrāzējot ē. valteru: ek, dzīvotu tu ventā - salauztu tevi dzīve, dēliņ). Plankumainā siļķīte uz centimetriem 25... (tas pats citāts).
Kas i - tiešām, pat saulrietā nebūs neviena uznāciena, nestāsies vējš? Iebarojamais jau iztērēts, papildinot anamnēzi ar visu, kas atrodams kārtīgā cūku kūtī - milti ar linsēklām un kaut kas tik aizdomīgi smaržojošs ar klijām, ko paņēmu līdzi ar tekstu "pavasarim un kopā ar melnzemi derēs".
Tikmēr saplūsme ar dabu aizved gurdās pārdomās par dzīves un copes jēgu... Kur palikusi brālības sajūta? Vai maz kādreiz bijusi? Vai makšķernieks, satiekot otru, var paļauties, ka pretī nāk tāds pats dabas draugs, apbrīnas pilns vērotājs, ar elegantu toleranci apzinoties, ka dzīve ik mirkli var pasniegt miljardiem redzespunktu vai pat nolemt, ka esi gana baudījis visu šo pasākumu, lai atbrīvotu vietu citiem... un tāpēc nevajag ķert kreņķi, nevajag... eh, ko tur daudz...
Koki tikmēr turpina slīdēt pa kreisi, krasts pa labi. Skaisti. Par spīti ultradelikātai copei, 1,2 kg līnis ir klāt, jauki būt makšķerniekam, daudz labāk, nekā makšķerēšanas politiķim.
Lai radi un draugi silda telefonus, mans abonents ir izslēgts. Saulei piedurot egļu galiem, aiz muguras tomēr iztraucē balss - kā cope? Tas ir atsūtīts sūtnis, lai noskaidrotu, ka ar mani viss ir labi.
- Cope lieliska - es atbildu un tajā mirklī sākas tieši TAS, kāpēc esmu ieradies. Klasiska lēnā, bet noteiktā līņa cope, piecirtiens un sākas dejas, paralēli regulējot bremzi, kura reizēm ir, reizēm nav. - Cope apmēram šāda, - es piebilstu. Tikai līni pagaidām neizdodas ieraudzīt, nenāk uz augšu. Pēc laiciņa rodas jautājums - eu, vai līņi sasniedz 80 centimetrus? Vēl pēc pāris apļiem nebūt ne dzidrajā ūdenī uz mani paraugās nopietna "alise", kurai lūpas galā plivinās slieku kušķītis. Nū, gluži 80 varbūt nav, uz aci varētu būt kilogrami 3-4.
Un tas man ir viss īsumā, ko vēlējos jums pastāstīt. Kāds vēl pārmetīs, ka aizpļāpājos.
2.maijs 2013, 09:55 |
links