Šodien bija viena adrenalīna pilna copes reize.
Agrs, ļoti silts rīts, vēl patumšs, knapi var saredzēt, lai fīderi sariktētu.
Beidzot viss kārtibā, septiņi iemetieni piebarošanai grauzdētas kaņepes + Sensas karpa + Bruda breksis, un var sākt.
Kā parasti ķeru tikai uz baltajiem, 12 Owner āķis, 50cm 0.16mm pavada, nesimetrene.
Ik pa laikam sāk ķerties nelieli 100 - 300g pliči un brekšuki. Tā kā man nesagādā kaifu turēt zivis tīkliņā ar vēlāko to atlaišanu, tad visus uzreiz turpat metam 'pār bortu'. Gaidu lielos ap kg, jo iepriekšējās reizēs bija. Bet tagad nav, bet pagājusi jau gandrīz stunda. Sāku barībai likt klāt 2 slepenos komponentus :). Vai nu tas palīdz, vai arī vienkārši laiks, bet aktīvā cope uzlabojas, parādās arī lielāki brekšuki, bet tāpat vēl pēc izmēra nevelk. Tad piepeši viss apklust, seko pāris tukšie iemetieni un tad fīdera gals sāk strauji liekties. Piecērtu un jūtu, ka galā beidzot ir, bet nevis gaidītais breksis, bet kaut kāds traktors, kas momentā velk visu prom. Ātrumā atbrīvoju spoles lociņu, liekā aukla momentā ir nost, makšķeri rauj upes virzienā, grābju atbrīvot klipsi, bet nepagūstu, otrā galā jūtu pliukšķi un zivs ir prom ar visu pavadu.
Jauni iemetieni, un atkal ņem mazie, mazliet jau škrobe ir par aizgājušo zivi, bet no otras puses saprotu, ka uz lielo upes karpu (kas gan cits) ar diegiem nav aršana. Ja vietējiem večiem 0.3mm auklu plēš, ko tad es kā bērnudārzā ar savu 0.16.
Un TAD cope atkal apklust! Un es kā kaķis pie peles alas elpu aizturējis gaidu. Un ir!! Atkal pamatīgs rāviens, piecērtu un ir!!! Otrā galā atkal smagi rāvienu un horizontāls skrējiens uz metriem 20, tikai šoreiz es pagūstu gan auklu no klipša noņemt, gan spoles bremzi atbrīvot. Lai arī saprotu, ka pret karpu man izredzes praktiski nav, bet pamēģināt ta gribās. Un tad arī sākas, karpa velk auklu uz sevi, es pumpēju uz sevi. Sākas skrējiens uz kreiso pusi gandrīz 50m, pēc tam pa labi, uz pretējo krastu un tad beidzot sāk padoties uz manu pusi. Nezinu, cik laika pagāja, bet tomēr izdevās gan pie krasta pievilkt, gan krastā dabūt. Nosvēru - 2.2kg.
Nākošo pusstundu raustīja atkal tikai nelieli breksīši, bet aizvien retāk. Tad atkal ass rāviens un galā jau pazīstamais smagums. Šoreiz arī paspēju visu sagatavot cīņai, bet pēc īsa skrējiena sajutu tukšumu, zivs nomuka, arī pavada ar āķi bija vesela.
Pēc tam atkal bija gaidīšana, un kad pēc asāka rāviena galā sajutu smagumu, uzreiz nopūtos, jo tas vairs nebija tas iepriekšējais smagums :) , breksi vienmēr var pazīt, jo ne asu cīņu, ne skrējienu no brekša nesagaidīt. Tā arī bija un kilogramnieks breksis bij krastā.
Ar to arī beidzu. Bet kam nelikās pārāk interesanti, nenosodiet, latviešu literatūra man skolā bija grūtākais priekšmets.
18.maijs 2013, 21:14 |
links