Gaujas sapali,ielīgošanas dienā.....
Ievadam.....Skaistais ielīgošanas sestdienas rīts atnāk silts un saulains. Jau no rīta ietērpies peldbiksēs šiverēju pa dārzu, vairāk gan kā kontrolieris, ne nopietni darboties(ravēt vai laistīt) gribētājs. Pagaršoju zemenes, kas šogad ienākušās vismaz 2 nedēļas ātrāk kā citugad, paraustu kādu nezāli burkānu dobē, paretinu kāļu dobē pārāk biezi atstātos stādiņus, kas jau labi brangi saņēmušies. Nedaudz šķidro minerālmēslu saldajiem pipariem ar ūdens šalti. Varētu aizlaist līdz Gaujai, taču spiedīgais karstums mani no tā attur. Nolemju šodien labāk nedaudz ielīgot svētkus. Jaunākais dēls ar ģimeni un sieva vēl saldi guļ, kad es jau nomēģinu vēso, ledusskapī atrasto, alus bundžiņu. Uz pusdienas laiku solās atbraukt Ventspilī dzīvojošais brālis ar ģimeni, it kā 30 litru mučele ar Užavas alu nav dabūta, būšot 50%no solītā, bet pudelēs. Sāku filozofēt, kā tiktu galā ar mučeli un kā būs ar pudeļu alu. Tā paiet rīta cēliens. Joprojām silts, ap pusdienas laiku jāsāk iesildīt kūpinātava-4 vistas un 12 stilbi Buma marinādē,4 kautķermeņi adžikas mērcē, pāris breksēni un pāris lielas raudas no iepriekšējām copes reizēm izņemti no saldētavas, tas viss jādabū gatavs uz vēlu pēcpusdienu. Rītdien briest kārtīga līgošana ar lielu viesu pulku , vecākais dēls ar ģimeni un vēl daži radi no Rīgas, varētu ierasties arī brāļa 3 bērni ar draugiem, māsa ar ģimeni utt. Ķermeņa dzesēšana ar vēso alu sistemātiski tiek realizēta visā dienas garumā. Ierodas jaunākā dēla draugi ,te klāt jau brāļa ģimene ar Omi. Jā nav Ūžavnieka mučeles, žēl, tiešām Omes informācija bija pareiza, smags maiss ar pudelēm iegulst verandas stūrī. Taču vienalga viss notiek ,regulāri tiek uzturēta temperatūra mazmājiņā (gan īstajā, gan kūpiņa mājelē).Sīkie pa baseinu ,mēs pa terasi, tiek pētīta daba, Japānas ceriņos konstatēts daudz rožvaboļu, kas smaržo ar stipru, reibinošu smārdu.
Ienāk prātā zaļi spīdīgās vaboles salasīt copei, jo ne mazums dzirdētas uzslavas to kāpuru varai pār vimbām un sapaliem pavasarī. Kādas 30 gabalas, pēc Japānas ceriņiem smaržojošas, nonāk caurspīdīgā trauciņā ,vākā tiek sadurstīti caurumi elpošanai. Klusa cerība, ka tuvākās dienās būs spēks aizšaut līdz Gaujai.
Cope sākas....Te pēkšņi telefona zvans, uzreiz nevaru atbildēt, jo rokās kārtīgi ādas cimdi. Tajā brīdī esmu atvēris kūpiņa durvis kontrolei. No mājas skaļi ziņo-tev Toļiks zvana .Pabeidzis kontroli, atzvanu. Mans kaimiņš Toļiks ziņo, ka Gaujas plašajos ūdeņos palaidis kuģīti, galā vienkāršā zilā spāre. Tā kā es tajā lietā neesmu specs, viņš uzaicina uz meistarklasi, kaut pats ar to nav kuģojis kādus padsmit gadus. Tiem, kas nezin, info : kuģis ar makšķeri un spoli bija ieķīlāts manas mājas lombardā un pēc atdošanas Anatolijs nedaudz jūtas man parādnieks. Tas bija brīdis, kad Anatolijam riekstu garša mutē turējās vairākas dienas ,bikšu kabatās svilpoja vējš un vienīgā cerība bija –ieķīlāt kaut ko līdz labākiem laikiem. Es jau to biju pat aizmirsis, kuģis putekļiem klāts bija kaut kur noslēpies. Bet viņš to atcerējās, vairākas dienas pagājušajā nedēļā man atgādināja, pat pēc tik ilgiem gadiem kuģa un pārējo rīku izskatu raksturoja līdz visiem smalkumiem. Atradu un kā dāvanu Jāņos to atgriezu vecajam īpašniekam (Daudzi noteikti zina, ka ir tāds divu plānu dēlīšu savienots katamarāna izskata rīks, samērā viegli vadāms , kas pats ieiet straumē un tiek viegli noturēts pret makšķernieku auklas galā, kurai ir pievienota pavada ar āķi. Uzparikte tiek lietota sapalu, mežeņu un citu zivju, pat brekšu izvilināšanai. Galā liek spāri, vaboli, sienāzi. Vecajos laikos bija aizliegts rīks, it kā tagad esot atļauts).
Uzaicinu brāli līdzi uz meistarklasi, viņš sēžas blakus autiņā, un uz priekšu. Brauciens nav tāls, tepat pāri lielceļam (riskēju, jo aliņš takš vēderā, bet tādēļ meistarklasi kavēt nedrīkst). Anatolijs demonstrē kā kuģis iet, kā viss jādara. Tiek prātīgi aizsmēķēta cigarete, kad beidzas pastāsts par darbošanos, lomiem vecajos laikos, mēs dodamies mājup. Neesam vēl tikuši līdz pagalmam, zvans :ņem maisiņu un brauc pakaļ ,nepilna kilo sapals ir ārā( viņam sapali neiet pie sirds, esot pārāk asakaini). Nu ko, ņemam maisiņu un braucam. Jā smuks sapalpuika lēkā zālē, stāsts kā tas notika un galā lūgums, vai nevar atvest vienu vēsu aliņu no bodes, rīkle esot kā raupjš veļas dēlis. Es pats tik tālā reisā nevaru doties, bet ir brālis, kas vēl nav dabūjis „līgo garšu” mutē. Braucam. Es saku ņem viņam 2, pašiem ar kādu 10-tu. Neesam vēl tikuši līdz izslāpušajam kuģa kapteinim, kad nākošais zvans- ņem vēl vienu maisiņu, atkal tāds pat ārā. Apmaināmies veltēm, dodos mājās ,tīru sapalus. Vēderā jauno ūdens zāļu pikas , tātad barojas straumē ar zāļi, vienam neliels pieņu, otram ikru atlikums. Secinājums, tātad pamatā ir iznārstojuši, vajadzētu sākt ķerties internsīvāk. Pēc stundas atkal zvans, esot bijis vēl viens, bet to atdevis jaunu cilvēku kompānijai no blakus esošās atpūtas vietas, kas pieturējuši makšķeri, kamēr pats bridis upē pēc zālēs iestrēgušā kuģa un tā tilpnēs esošā loma. Galā notīrītos sapalus fiksajā sālījumā, vēl karstajā kūpiņā iekšā un pēc 1,5 stundām tie bija lietojami. Svētki turpinās!!!!
22.06.13. Gariņš
23.jūnijs 2013, 11:16 |
links