bērnībā lielākotiesu dzīvojāmies pa karūsu dīķiem.iebarojām ar baltmaizi.1 variantā uz grunti maizi ūdenī neslapinājām,jo tad lielākā daļa uzpeldēs augšā,bet sagremo mutē,saviļā bumbiņu un metām izvēlētajā vietā.uz āķa slieku,sakošļāto un saviļāto maizi vai mīklu no baltmaizes un miltiem.maizi saslapina ūdenī,apviļā miltos vairākas reizes līdz iegūst vēlamo masu.otrs variants-nelielā pleķī izmētā maizes garoziņas un copē ar uzstādītu 15-20 cm dziļumu.ēsmai tas pats vai uz āķa uzsprausta neliela garoziņa.var iemest arī nelielus mīkstuma gabaliņus,kuri izmirkstot lēnām irs un grims lejā liekot karūsām ātrāk pacelties virspusē.šajā variantā gan bija jāuzvedas sevišķi klusu jo lielākās-pārsvarā plaukstas lieluma karūsas bija tramīgas.lielākās gadijās ap 500-600gr.šķiet,ka lielāku tajos dīķos nebija:)
19.marts 2009, 20:36 | links