Ak saldās bērnības atmiņas...

Par pirmo spiningu un krieviem.

Uz dzimeni ,fāters,
Spiningu dārgu,
tiem gadiem,
nudien.
uzdāvinaja.
Nākošā brivdienā
aulekšiem, dipadudipadu dap,
pie upes, atvēzējos,
ne vairak ka reizes 3.
blatj melkij daij bistro pobrasatj,
a teper idi nahuj.

Nu re,kādas tīras un patiesas atmiņas atceramies...
Un tur nebij vietas ne liekulībām,ne aprēķinam,ne divkosībai,-viss bij pamatā tīrs un patiess....
Un kādi esam patreiz?...:)
Braucam uz copi,tur dvēsele attīrās.... :))

Eh,mani ar uz sentimentu parāva:)
Nabes ezers. Man 4 gadi. Man tika piešķirta bambusene (bez spoles,protams). Vēl tagad precīzi atceros vietu-tur,kur ezerā viens no strautiem ietek(tuvāk kempingam). Atceros,ka tie mošķi,ko es tur noķeru,saucas ķīši. Un arī precīzi atceros,ka noķēru veselus sešus! Tie tika rātni salaisti smiltīs izraktā bedrītē. Tad vienā momentā,kad biju atgriezies no cisu-cisu,un makšķeri atstājis ūdenī,tētis bļauj-velc,velc,tev taču galā! Un galā bija baigais "okuņs" ! Un arī ar mani tad bija cauri...Tikai pēc 15 gadiem tēvs atzinās,ka toreiz to "okuņu" man pa kluso bij uzāķējis uz āķa,kamēr es čurāju.

Tāli 60tie...
Uzaugu kā Vecrīgas puika,līdz Daugavai 5 minūšu gājienā...
Kad man bij 5 gadi,izlūdzos Omītei makšķeri nopirkt.
Omīte man bij ļoti mīļa un nopirka man bambusa makšķeri vesela rubļa vērtē.
Par vienu rubli toreiz daudz saldējumu varēja nopirkt...
Tad lūk,ceļš mūs veda pāri tramvaja sliedēm, pa kurām toreiz 6 tramvajs kursēja,tas ir tagadējā Nacionālā teijātera rajonā.Pa šīm sliedēm toreiz bezdurvju tramvaji kursēja,par 'kolbaskām'tika dēvēti...Tur varēja ielēkt un izlēkt pēc vajadzības,-
sapnis mūsu bezbiļetniekiem...:)
Ceļš mūs veda gar toreizējo veco pontona tiltu(tagadiņ Vanšu tilts),līdz vietai, kur patreiz lepni gozējas Tallink prāmji...
Pieejot pie upes īsti nezinājām ko un kā,paldies vienam vecam krievu copmanim ,kas piesēja āķi un piemontēja spalvu pludiņu...:)
Pēc neilga brīža pludiņš ar galā uzmocīto slieku lepni šūpojās 1m attālumā no granītā iekaltajiem Daugavas krastiem...
Bet pēc neilga mirkļa tas nezin kāpēc nogrima...:
-Tjaņi,nokliedza mans pirmais skolotājs,un es vilku atspērires...:)
Mana pirmā LIELĀ zive izrādījās 'okuņs',asaris mūsu mēlē,apmēram 300gr svarā...
Un ar to ar mani bij cauri un pa galam līdz pat kapa malai...:)))

padalities atmiņam ! vilinoši ! bet ja palasa to ko raksta patstavigie apmekletaji , ja ņem vera iepriekšrakstita pieredzi - nu piedodiet es labak rakstu memuarus ! p/s neka personiga !

Savas atmiņas jau kuro reizi nez kāpēc nesanāk materializēt,būs jāmēģina vēl reiz.

Man gan tas viss nav pārāk sen, bet lai jau būtu :))
Atceros, kā saulainā vasaras rītā, kad rasa vēl zāles stiebros karājās, tiku iemests ōmes brāļa blaķenē un vests uz upi. Nebiju tādā aparātā vēl sēdējis, tāpēc satraukums par to vien bija liels :) Pēc pāris kilometriem, kas toreiz gan likās labi tālu, bijām klāt. Neatceros gan vairs, ko viņš noķēra, bet skaidri vēl atceros to līcīti, kurā mans pludiņš pirmo reiz nogrima... Ōmes brālis palīdzēja piecirst, un izcēlu tādu simtgramīgu asarīti. Mājās aizbraucot gan dabūju uzbļāvienu, ka esmu upmalā aizmirsis makšķeres augšējo posmu, toties vēl tagad atceros, cik tā apceptā zivtele bija garšīga :)
Pagāja gadi 6, 7, kuru laikā pa reizei kaimiņu dīķī paķēru karūsas, līdz pa īstam šai lietai sāku pievērsties. Pirmie pāris gadi (12, 13 gados) pagāja bez sajēgas par to, ko daru, bet tad pieslēdza internetu un 2007. gada ziemas brīvlaikā sāku terorizēt visus CL večus, kam bija kāda bilde ar zivīm... tā nu diezgan ātri saprašana sāka rasties. Kādam CL kļuvu par lielāko murgu, kādam par čomu, un tā tagad esmu ar 7-8 gadu pieredzi makšķerēšanā un šādiem tādiem lomiem.
Ne asakas! ;)

...?