It kā vairs tādas iespējas nebūs, bet laika vecis tādu, kā sacīt jāsaka, pienesa uz paplātes ļoti skaistā datumā, kas meklējams kalendārā augusta pirmajās nedēļās.
/Rīta mezglu kalambūri, skatoties caur rotiņa prizmu/
Kuiļa rūciena attālumā piepūšam riņķi, pieštellējam pukšķināmo un dodamies horizonta virzienā. Ūdens klajums tāds mierīgs un nedaudz sērīgs. Nakts bijusi varen dzestra tāpēc īsti nesaprotu vai uzaut biezākas ūziņas vai kāpt tupelē bez tām. Tā arī paiet diena mētājoties starp vai ir karsts vai nav, vai strīpainie ķerās vai tā kā ne.
Rīta pusi novālējam gar krastu, bet tur apakšā tukš kā akā. Močījam uz attālo sēkli, kur ekrānā zīmē pa kādam zivjveidīgajam un ar' piesakās pa stopētājam uz Malholandes ceļa. Piestājam pie lielā akmens un pabumbojam pa grunti. Man pat izdodas tikt pie pirmā asara. Vispār tā bumbošana ļoti neveiksmīga. Vai nu duļķainā udens deļ, vai kādas citas (m)uiņas pēc, nezinu. Pie Agra pirms tam paciemojos, iepirku nedaudz pinkus un parakājos gondonu plauktos. Izdevās tikt pie skaistiem nēģēniem ar atzīmi 4". Uz bumbošanu, tieši šis likās šiem viesa vislielāko uzticību. Gummī garšīgs, bet ļoti vārgs. Man arī tāds garšotu, bet tik lieli asari kā ES, tur nemitinoties (vismaz zinātāji tā mēļo), tāpē' manos izmēros neviens makans netrāpījās.
Vel pa ceļam satiekam Kuta čomu (Koļu vai Vitaļiku vai... neatceros) šis ar meklējās kā tāds runcis. Pie apvāršņa zīmējas paris laiviņas, kas kursē šur un tad tur, jeb zīmē tā saucamās necopes līnijas. Starpcitu Kutim šorīt neliels fūdzinieks, pusstops ar bairīti un šamais ir smaidīgs un pat runīgs. Atklāj nedaudz iz ziemas copes un "bezmotilkas", mazliet Minhauzena cienīgu stāstu, bet vai ta katram copmanim pa kādam ķešā neatradīsies!?
Pa nosacīto dziļļumu vālējam ar divdaļīgajiem grabuļiem un visādiem krenkiem (~3-5m). Kutis vel izvelk kaut kādu metāla sienāzi, kurš vibrē stiprāki par jebkuru intīmpreču veikalā nopērkamu mīlas stienīti. Asariem tādi verķi arī patīk. Mans arsenāls, tāpat kā šāda veida pieredze ir stipri par īsu, lai izceltos kā īpaši, tāpēc lietoju ierastos svētdieniekus un provēju ko no kolēģa dāvinājumiem.
Vispār radās tāda sajūta, ka šamie reģē uz ko agresīvu. Džigs- ātrs, voblers tirinās, rotiņš griež. Uzlieku pliku tārpu (gondonveidīgo), bet viņam nabagam ļoti vientuļi.
Turpinām vālēt dziļuma sēklim pa vienu un pa otru pusi. Copes ir, bet, ja uzsēžas kāds, tad pirksta lielumā, līdz vispār iestājas tāds kā pagrimums. Sliekšototāji velk pa kādam matrožpuikam, bet tas nav tas ko meklējam mēs: lielo makanu mednieki. :) Tāpēc dodamies uz tālo kordonu pārbaudīt akmeņu krāvuma sēkli.
Pa ceļam pāris ceļami asari, daudz eksperimentu ar mānekļu lielumu, krāsām un vibrācijas spējām. Vislabāk tomēr rukā krenkveidīgie. 4m dziļumā sēžas uz tādiem, kas knapi līdz metram velk. Beigās uzsienu tandēmiņu kur priekšā lieku savu nāģen', ui, nēģīti un pāris decimetru nostāk normālu vibrovobleri. Pa brīžam nostrādā te viens, te otrs, pat duplets piesakās. Domāju, ka velku konkrētu makanu, bet pie laivas šamie no sava svara pa nulei kur nozaudē, līdz ar to tiekot pie amnestijas. Un tā pa ceļam, kamēr ķimerējos ar kārtējo kombināciju (ja kas, visu laiku kamēr šamam cope, šis skaļi nosaka:" Štopars, o, te vel un vel. SĒŽ!") viss baigi aizdomīgi pieklust, arī laivas motors. Pagriežu ķobi, bet tur acu priekšā kūļājas nenormāli garš okunens. Nu liekas baigākais, vismaz uz visa šīs dienas fona. Kutis klusām savus lielos darbus dara. Ekrānā rāda tikai 1.3m dziļumu. Forši! Man nemaz neskauž.\
Akmeņu krasta sēklis šoreiz atdodas tāpat, bez lūgšanām, asarām un rožu pušķiem. Tur nikuja nebija.
Griežam atpakaļ un apčūpstinām krasta kanti, kur zives sāk zīmēties proporcionāli peldētgribētāju skaitam pludmalē. Bams, te viens, te pēc 10m otrs. Nu jau paliek silti un interesanti.
Kā tur gadījās kā ne, bet nonākam mana pazaudētā tīkliņa rajonā. Ehh, asariņa notek un tam pa godu piesakās pāris skaisti 300nieki, kupraiņi, tumšās pekles kareivji, mana tīkliņa sargātāji. Dziļi noliecot galvu, izmetot vel pāris goda apļus un skaļu aplausu pavadīti dodamies izlkūkot krasta kanti.
/Sūrākais džeks/ :)
A tur ekrāns zīmē Tādus barus un bariņus, ka maz neliekas. Vobšem šamās sarīkojušas īstu vakara sapulci turpat pie peldētāju ciskām. Copes ļoti biežas, gondoni strīpainajiem jau atrodami žaunās, shodu gaužām maz. Ja kas, tad viss tas ,par ko augstāk te fleitēju, ir par Kuti. Man jau sāk delīrijs nākt virsū. Iesaku šamam tupelē skatītājiem ierīkot ērtāku beņķi, savādāk pēc ilgās sēdēšanas un skatīšanās uz "Masterclas or Kutis" jau pakaļa stīva ir palikuse. Vobšem, viss, kas man tajā dienā sanāca labāk, bija: dzeršana, čurāšana un pīpošana, jeb pašas svarīgākās lietas dzenoties pēc zvīņainajām trofejām.
Kādas pēdējās 2h tad pavadījām vagojot piekrastes rajonu. Bija pat tādi belzieni kātā, ka tas no rokām leca laukā, bet tie, diemžēl, nesēdēja.
Dienas rezumē knapi aizstiepu uz auto, jo esmu vel jauns, izsalcis un pie tam gaļenieks. Kutis vecs, zivis atēdies, savu lomu piespēlēja man.
Ja par pliko statistiku, tad to taisīju mājā pie izlietnes apmēram ap divpadsmitiem naktī. Tā man teica, ka zives vidējais izsvarojums bijā kādi 230 latviešu gramu. Lielākajam tika kāds 480nieks. Ziemā vilktu uz visiem 800simt, man domāt. Galvas neskaitīju, bet pirksti velaizvien zivju taukos spīd un ūsas vel kādas divas nedēļas mazgāšu no laicīgajiem grēkiem nostī.
Dažas atmiņu mielēm noderīgas atziņas: Lielākie asari negausīgi kožās kamēr ūdens vel dzidrs un kamēr šamiem pēc rīvēšanās ir baigākais žors. Tāpēc jāvālē jau no Jūlija sākuma, tieši Kalmiku ganībās. Vēlāk, saules un citu impulsu vadīts, piekrastes slapjais paliek zaļš un necaurredzams. Asars pierijies, izvēlīgs un kūtrāks. Kožās tad, kad viņam gribās un gribās viņam, iespējams, tik nelielos kaut kādos mistiskos brīžos. Vel ledus pagrabs, tas kurš mobīls. Baigā štelle - no tā var izvilkt ko rasojošu un tad nočurkstināt uz saulē uzkarsētajiem akmeņiem, bet tā vietā tur iebāzt kādu zvīņaini, kas nezaudēs savas gastranomiskās īpašības pat viskarstākajās vasaras dienās.
Nu kaut kā tā!
Ā, kaut kad naktī izbaudīju normālu alus SPA. Atbraucu jau gana saguris, atkorķēju bairīti, tad otru un vel trešo. Piesēdos uz mīsktajām mēbelēm, paķēru klēpī rakstāmmašīnu, viena ekstremitāte pie pults, otrā miežos raudzētais džoistiks. Nākamais ko piefiksēju ir normāls slapjums jau rīta gaismā. Blje, nodomāju, ka esmu sevi aprasinājis. Tad sataustu pudžu un viss kļūst skaidrs. Bet tas jau vel nav viss, mugura un galva šodien vairs nesūrst. Izrādās, ka sabojājot viesistabas mēbeles, var tikt pie labākās veselības. Pēcpusdienā pie mājas piekāru izkārtni, kas visiem lasītpratējiem vēsta: :" ALUS SPA - tikai par pudeles cenu!"
Laipni lūgti!!!
@otinjsh