Pēc sešiem vakarā aizskrēju uz Lielupi, vajadzēja nolaist tvaiku. Saķēru mikrobus, spraudu uz āķa un skatījos uz spicītēm. Sistēma vienkārša - pie pamatauklas trīsacu griezulis, zemāk īsā pavadā svins, sānos gara pavada, +/- 8. nr āķis. Mēģināju gan astē, gan caur lūpu. Metu, cik tālu var. Ik pēc 10 minūtēm pietinu klāt, kamēr esmu ticis pie krasta kants. Pēc kādas stundas uz vīķi pirmais ašuks ap simts, pēcāk nerealizēta cope. Saule jau pie horizonta, slīd aiz kokiem. Vakars silts, patīkams. Super!
Kādas 15 minūtes pēc saulrieta uz vienu no makšķerēm tesiens. Viens, otrs, pie trešā cērtu. Jūtu, ka gala kas lielāks par 100 gramiem. Tāda situācija, ka pamataukla 0.18 mono, pavada arī 0.18, tāpēc visu daru lēnām, mierīgi, baudu cīņu. Ļauju kātam amortizēt zivs rāvienus. Parādās krastā, uzmet kūleni - līdaka. Nē, zandarts! Sirsniņa sāk drebēt. Paņemu aiz galvas un skatos neaprakstāmi skaistu zivi. Pielieku pie kāta, lai saprastu, vai ir mērā - snuķis nedaudz pāri līdakas mēram. Kamēr veicu fotosesiju, pamanu, ka otrs kāts ar plici galā driblē. Galā ašuks. Man bija vienalga, kas notiek pēc tam, jo savu pirmo mēra zandartu mūžā izvilku. :) Lielupei pateicu "paldies", aizvācot citu makšķernieku atstātos mēslus. Mājās lente uzrādīja 51 cm, svari 1 kg. Šobrīd jau ir pagatavots un dziest.
Piedodiet par "palagu", zinu, ka nav nekas dižs, bet pirmais mēra zandarts ir kas īpašs. :)
Paldies upei un zandartam.
P.S. Tīrot zivi, sapratu, kāpēc to sauc par kaulģīmi.
Bilde albūmā.
21.augusts 2013, 23:47 |
links