Ē, paskat, paskat! Čau!
Vakar izbrīvēju dienu, lai izvēdinātu pauri no vētrainās nedēļas nogales un kur to labāk izdarīt, ja ne ar kātiem pie iudiņiem. Cope bija, bija neaktīva, bet es laivā arī normālā athodņakā. Pa starpai pamanījos iestādīt 6 džiggalvas. Vai nu jāpierod pie 0,16 fluro brīnuma, vai arī klinčs īsti neder fļurikam - tā arī neiebraucu.
Ceturdien atkan sēdu un strādāju, atskan ziņa šeit patan no Kuta ar ~ šādu textu /esot parādījies okunens.../. Izfiltrēju savu nākotnes kalendāru un nolaupu vienu brīvdienu no famīlijas nākotnes plānos.
Vel sestdienā, ieracies līdz ausīm lapu kaudzē, veicu kontrolzvanu.
Viss, laižam!
Rīts pienāk rudenīgi stīvs, Kutis tikpat stīvi rosās savā sētā, bet iekšā uguni kurina lielās cerības par asaru makaniem.
Viens, divi, trīs un tu vel neesi brīvs. Pēc visa lielā ridāšanās pasākuma, vel nevaru izšķirties par līderi, 0,20 / 0,18 vai 0,16. It kā strīpaiņi būšot no puskilo un uz augšu. Ai, beigās palieku pie slinkuma un 0,16, nepārsienos!
Sitām saujā (te es domājo to draudzīgo sišanos, par copi!) un pukšķinam uz tālo kordonu ekskursijā. Redzam lieliskus dabas skatus, cemmerētājus un vel visādākus citādākus ķēmus.
Attaisu savas saldējumu kārbiņas un domāju kādu gondonu lai uzliek. Vakar pie Inga J&J iegādāju skaistus LJ vēzīšus, kaut kādi craw vai kā tamlīdzīgi. Davai, noprovēs ka šo! Močīju uz 5gr volframa ausaines (kā vakar nosipos ar mazo gredzenu uzvēršanu gan uz ausaines, gan āķi dabūt iekšā. Beigās izvērtās par veselu ģimenes izklaidi) un ofsetnieka (jauna,tieva, asa, glīta (gluži kā par kādu jaunu spindzeli)) vēžveidīgo. Un krasta kantē, pret krūmu pierunāju pāris ~ 100gr cietumniekus. Kutis ar pāriet uz vēzīti, bet lielu un nikā. Pamainām dislokāciju un dodamies dziļāk artērijā, kā tādi gaužām slinki eritrocīti.
Tā pukšķinotun vērojot teļļuku uzejam nenormālākos dziļumus un vienā ~ futbola laukumu pleķī, tādā kā līcītī, kur tāds neliels sēklītis ar skaistām šūpolēm, kas noklātas ar dreisēnu, uzejam aktīvu jūrinieku baru. Šamie aktīvi kampj vietās kur bumba taisa duk-duk-duk-duk. Pievilciens, pauze un ir galā, zinieties. Labi, lieli nava, bet sportiņam lieliski noder.
Pakavējuši laiku dodamies arvien dziļāki. Zivis zīmē lielākas un vairāk, tāda pat progresitāte vērojama arī copmaņu skaita ziņā. Bet tās uz mj nevēlas neko baigi kosties. Dīvaina tā ehalote - zivis zīmē, bet nesaka, kas pa zvēriem un vai āst ar' šamām gribās, vai ko.
/šādas ar kodās makten' labi/
Pa kādam vietējam matrozītim tiek, bet tā visā visumā švaki. Piestājam uz cisu pauzi. Uzeju rudenīgajās niedrēs beigtu asarzelli, kas aizrijies ar kārtīgu vīķi, lūk tev rudens kodiens, liktenīgais.
Izmetam pa akvatoriju goda apli un aplausu pavadīti atgriežamies futbola stadionā. Kādu puzotru laicīgo stundiņu izklaidējam sevi ar asarēniem, kas pa šo laiku kļuvuši daudz, daudz pasīvāki. Vēzīts pie sidra vairs neiet, nākas laist lietā citus superslepenos eksperimentus. Mainām gan jig sastāvu, gan izsvarojumus kā arī rotājumus uz āķa. Kutim veicas labāk. Tas pa kādam 150gr ierauj nāsī ar apskaužamu regularitāti. TToties man iet švakāk. Iekša pa plānu laikam zin', bet lēnām nonāku pie secinājuma, ka šamos vairāk uzkurbulē gaišie un agresīvie toņi. Pasīvā pravodka ar naturālo krāsojumu nu nikā.
Kad arī šeit viss lēnām pieklust, lēnām dodamies galvēnā donora virzienā. Piestājam te vienā, te citā vietā, bet te grunte gludena, bez grabekļa.
Nemanot pienācis tas laiks, kad jau liekas, ka tūlīt mājā, tūlīt šī idille beigsies, bet nolemjam vel izčamdīt divas ievērojamas vietiņas vienā citā artērijā.
/pirmais iesildītājs, jeb stadiona zaķis/
Laužamies caur duļķi iekšā. Kutis lādējas, ka bagarētājs visas kārtis sajaucis, visas točkas sabojājis. Pa šiem mēsliem tiekam pie dažiem okuneniem, pāris bārdām un noskatāmies breksēnu cemmmerēšanas paraugdemonstrējumos. Vemt sagribās, bet īsti pakorķēt nesanāca.
Lai uzlabotu dūšu, vālējam uz nākamo točku, kur manāma dzīvība gan uz ūdens, gan pa krastiem -vīri, sievas, suņi un kaķi, vistas, vārnas un citādi zvēri. No tāluma okunieni ar' pēcpusdienas piesaulītē zibina savus strīpaini slaidos sānus.
Te jābūt, kliedz viss iekšā!
Kautrīgi, bet steidzīgi piestājam netālu no niedru joslas un sākam. Blakus lodkā vīri vālē ar gondonu sistēmām un vodku. Viņiem ķeras.
Pirmais močījiens vainagojas ar asarzelli jau tad, kad vel māneklis nav sasniedzis grunti (vel aivien rukāju ar 5gr volframu un ~ 2.5cm garu dzeltenu L-baits vibrasti). Copes seko katram pātagas cirtienam. Kā tiko māneklis iesāk savu nodevīgo gaitu pa grabekli (tjipa dreisēnu paklāju), tā seko agresīvs grābiens. Protams līderis zem lupas izaverās kā tāda no skujām atbrīvojusies eglīte, bet, ja tas nes panākumus, tad drīkst arī tā. Pagaidām lielāku par graņonku nava, bet process visnotaļ aktīvs.
Kutis spītīgi turas pie sava iemīļotā brūnā tvistergondona, bet to tik baksta pa reizei un man jāausās kā šamais savas dzīves laikā ir iemanījies lādēties.
Visu šo rocesu izbojā grābeklis, kas ieķēries manā āķi un do' vaļā pa perifēriju. Skrien kā ļeidaks, rokas gruntē kā kaulainais, un ik pa laikam purina kā strīpainais. Es netieku gudrs. Bet pieredze, kura sēž man aiz muguras, mani mierina, ka lielie okuneni tā darot. Tā arī ir. Pēc kādas minutīgās pauzes ievērojamais rumpis sāk zibināt savus sānus viegli dzeltenīgajā ūdenī. Sačoka nava, šāda izmēra trakojošu rumpi neesmu radis pieņemt ar roku darbu, tāpēc Kutis asistē. Man šermuļi pa kauliem, jo ieceļ laivā šamo aiz 0,16 līderīša. Mana vaidēšana laikam bija dzirdama pa visu Z-Rīgu, ja ne pie reidā stāvošo kuģu matrožiem netālu no Roņu salas, bet šis tik nosmej par manu jaunavīgo naivumu. IR!
Neliela fotosesija un laižu nākamo, atkal drebeklis un atkal atnes kārtējo trofeju. Es jau staro' pa visu apkārtni, pacienāju "jaunskungu" ar brīnumgummī un abi velkam lielasarus atspērušies. Mazāku pa' 3im graņonkām nava un lielāku pa 5 ar' ne, bet cik ta tādus var bāzt maisā. Katrs atlasam pa piec' gabal', un pārējos laižam vaļā. Iesākumā īsta nervu pārbaude, bet pēcāk viena vienīga bauda.
Tie kuri sasēduši pa krastiem tik' noskatās šajā šarādē.
Ehh, sen, jeb precīzāk, nekad šādi neesmu copējis. Darbs dara darītāju, kamēr cope izdara pārējo, kā sacīt jāsaka, vai zinieties.
/aculiecinieks ar kārtējo makanu/
Pēc apmēram stundas garās izklaides cope manāmi atslābst. Straume ar panesusies pretējā virzienā.
Uz nelielu driblu vel peisokōs pāris divi simtu nieku un viens kārns stiklacis, bet ap 5ieciem viss pieklust pilnīgi un galīgi. A ko vairāk!? Vairāk neko ar nemaz nevāg!
Kamēr motors pukšķina uz stojanku, aizveru acis un vēlos, lai šodiena nekad nebeigtos. Beidzās gan, kā pa skādi.
Tuliņ došos sakārt strīpainas voblas kačigarkā, pēc tam laidīšu pie Kuta ar pāris Piebaldzēniem tās kopistiski nograuzt. Vienvārdsakot:"Arī upei kādreiz aste mēdz uzziedēt!"
Tik pat nejaukus & rudenīgus copes piedzīvojumus vēlot,
otinjsh
Vakar izbrīvēju dienu, lai izvēdinātu pauri no vētrainās nedēļas nogales un kur to labāk izdarīt, ja ne ar kātiem pie iudiņiem. Cope bija, bija neaktīva, bet es laivā arī normālā athodņakā. Pa starpai pamanījos iestādīt 6 džiggalvas. Vai nu jāpierod pie 0,16 fluro brīnuma, vai arī klinčs īsti neder fļurikam - tā arī neiebraucu.
Ceturdien atkan sēdu un strādāju, atskan ziņa šeit patan no Kuta ar ~ šādu textu /esot parādījies okunens.../. Izfiltrēju savu nākotnes kalendāru un nolaupu vienu brīvdienu no famīlijas nākotnes plānos.
Vel sestdienā, ieracies līdz ausīm lapu kaudzē, veicu kontrolzvanu.
Viss, laižam!
Rīts pienāk rudenīgi stīvs, Kutis tikpat stīvi rosās savā sētā, bet iekšā uguni kurina lielās cerības par asaru makaniem.
Viens, divi, trīs un tu vel neesi brīvs. Pēc visa lielā ridāšanās pasākuma, vel nevaru izšķirties par līderi, 0,20 / 0,18 vai 0,16. It kā strīpaiņi būšot no puskilo un uz augšu. Ai, beigās palieku pie slinkuma un 0,16, nepārsienos!
Sitām saujā (te es domājo to draudzīgo sišanos, par copi!) un pukšķinam uz tālo kordonu ekskursijā. Redzam lieliskus dabas skatus, cemmerētājus un vel visādākus citādākus ķēmus.
Attaisu savas saldējumu kārbiņas un domāju kādu gondonu lai uzliek. Vakar pie Inga J&J iegādāju skaistus LJ vēzīšus, kaut kādi craw vai kā tamlīdzīgi. Davai, noprovēs ka šo! Močīju uz 5gr volframa ausaines (kā vakar nosipos ar mazo gredzenu uzvēršanu gan uz ausaines, gan āķi dabūt iekšā. Beigās izvērtās par veselu ģimenes izklaidi) un ofsetnieka (jauna,tieva, asa, glīta (gluži kā par kādu jaunu spindzeli)) vēžveidīgo. Un krasta kantē, pret krūmu pierunāju pāris ~ 100gr cietumniekus. Kutis ar pāriet uz vēzīti, bet lielu un nikā. Pamainām dislokāciju un dodamies dziļāk artērijā, kā tādi gaužām slinki eritrocīti.
Tā pukšķinotun vērojot teļļuku uzejam nenormālākos dziļumus un vienā ~ futbola laukumu pleķī, tādā kā līcītī, kur tāds neliels sēklītis ar skaistām šūpolēm, kas noklātas ar dreisēnu, uzejam aktīvu jūrinieku baru. Šamie aktīvi kampj vietās kur bumba taisa duk-duk-duk-duk. Pievilciens, pauze un ir galā, zinieties. Labi, lieli nava, bet sportiņam lieliski noder.
Pakavējuši laiku dodamies arvien dziļāki. Zivis zīmē lielākas un vairāk, tāda pat progresitāte vērojama arī copmaņu skaita ziņā. Bet tās uz mj nevēlas neko baigi kosties. Dīvaina tā ehalote - zivis zīmē, bet nesaka, kas pa zvēriem un vai āst ar' šamām gribās, vai ko.
/šādas ar kodās makten' labi/
Pa kādam vietējam matrozītim tiek, bet tā visā visumā švaki. Piestājam uz cisu pauzi. Uzeju rudenīgajās niedrēs beigtu asarzelli, kas aizrijies ar kārtīgu vīķi, lūk tev rudens kodiens, liktenīgais.
Izmetam pa akvatoriju goda apli un aplausu pavadīti atgriežamies futbola stadionā. Kādu puzotru laicīgo stundiņu izklaidējam sevi ar asarēniem, kas pa šo laiku kļuvuši daudz, daudz pasīvāki. Vēzīts pie sidra vairs neiet, nākas laist lietā citus superslepenos eksperimentus. Mainām gan jig sastāvu, gan izsvarojumus kā arī rotājumus uz āķa. Kutim veicas labāk. Tas pa kādam 150gr ierauj nāsī ar apskaužamu regularitāti. TToties man iet švakāk. Iekša pa plānu laikam zin', bet lēnām nonāku pie secinājuma, ka šamos vairāk uzkurbulē gaišie un agresīvie toņi. Pasīvā pravodka ar naturālo krāsojumu nu nikā.
Kad arī šeit viss lēnām pieklust, lēnām dodamies galvēnā donora virzienā. Piestājam te vienā, te citā vietā, bet te grunte gludena, bez grabekļa.
Nemanot pienācis tas laiks, kad jau liekas, ka tūlīt mājā, tūlīt šī idille beigsies, bet nolemjam vel izčamdīt divas ievērojamas vietiņas vienā citā artērijā.
/pirmais iesildītājs, jeb stadiona zaķis/
Laužamies caur duļķi iekšā. Kutis lādējas, ka bagarētājs visas kārtis sajaucis, visas točkas sabojājis. Pa šiem mēsliem tiekam pie dažiem okuneniem, pāris bārdām un noskatāmies breksēnu cemmmerēšanas paraugdemonstrējumos. Vemt sagribās, bet īsti pakorķēt nesanāca.
Lai uzlabotu dūšu, vālējam uz nākamo točku, kur manāma dzīvība gan uz ūdens, gan pa krastiem -vīri, sievas, suņi un kaķi, vistas, vārnas un citādi zvēri. No tāluma okunieni ar' pēcpusdienas piesaulītē zibina savus strīpaini slaidos sānus.
Te jābūt, kliedz viss iekšā!
Kautrīgi, bet steidzīgi piestājam netālu no niedru joslas un sākam. Blakus lodkā vīri vālē ar gondonu sistēmām un vodku. Viņiem ķeras.
Pirmais močījiens vainagojas ar asarzelli jau tad, kad vel māneklis nav sasniedzis grunti (vel aivien rukāju ar 5gr volframu un ~ 2.5cm garu dzeltenu L-baits vibrasti). Copes seko katram pātagas cirtienam. Kā tiko māneklis iesāk savu nodevīgo gaitu pa grabekli (tjipa dreisēnu paklāju), tā seko agresīvs grābiens. Protams līderis zem lupas izaverās kā tāda no skujām atbrīvojusies eglīte, bet, ja tas nes panākumus, tad drīkst arī tā. Pagaidām lielāku par graņonku nava, bet process visnotaļ aktīvs.
Kutis spītīgi turas pie sava iemīļotā brūnā tvistergondona, bet to tik baksta pa reizei un man jāausās kā šamais savas dzīves laikā ir iemanījies lādēties.
Visu šo rocesu izbojā grābeklis, kas ieķēries manā āķi un do' vaļā pa perifēriju. Skrien kā ļeidaks, rokas gruntē kā kaulainais, un ik pa laikam purina kā strīpainais. Es netieku gudrs. Bet pieredze, kura sēž man aiz muguras, mani mierina, ka lielie okuneni tā darot. Tā arī ir. Pēc kādas minutīgās pauzes ievērojamais rumpis sāk zibināt savus sānus viegli dzeltenīgajā ūdenī. Sačoka nava, šāda izmēra trakojošu rumpi neesmu radis pieņemt ar roku darbu, tāpēc Kutis asistē. Man šermuļi pa kauliem, jo ieceļ laivā šamo aiz 0,16 līderīša. Mana vaidēšana laikam bija dzirdama pa visu Z-Rīgu, ja ne pie reidā stāvošo kuģu matrožiem netālu no Roņu salas, bet šis tik nosmej par manu jaunavīgo naivumu. IR!
Neliela fotosesija un laižu nākamo, atkal drebeklis un atkal atnes kārtējo trofeju. Es jau staro' pa visu apkārtni, pacienāju "jaunskungu" ar brīnumgummī un abi velkam lielasarus atspērušies. Mazāku pa' 3im graņonkām nava un lielāku pa 5 ar' ne, bet cik ta tādus var bāzt maisā. Katrs atlasam pa piec' gabal', un pārējos laižam vaļā. Iesākumā īsta nervu pārbaude, bet pēcāk viena vienīga bauda.
Tie kuri sasēduši pa krastiem tik' noskatās šajā šarādē.
Ehh, sen, jeb precīzāk, nekad šādi neesmu copējis. Darbs dara darītāju, kamēr cope izdara pārējo, kā sacīt jāsaka, vai zinieties.
/aculiecinieks ar kārtējo makanu/
Pēc apmēram stundas garās izklaides cope manāmi atslābst. Straume ar panesusies pretējā virzienā.
Uz nelielu driblu vel peisokōs pāris divi simtu nieku un viens kārns stiklacis, bet ap 5ieciem viss pieklust pilnīgi un galīgi. A ko vairāk!? Vairāk neko ar nemaz nevāg!
Kamēr motors pukšķina uz stojanku, aizveru acis un vēlos, lai šodiena nekad nebeigtos. Beidzās gan, kā pa skādi.
Tuliņ došos sakārt strīpainas voblas kačigarkā, pēc tam laidīšu pie Kuta ar pāris Piebaldzēniem tās kopistiski nograuzt. Vienvārdsakot:"Arī upei kādreiz aste mēdz uzziedēt!"
Tik pat nejaukus & rudenīgus copes piedzīvojumus vēlot,
otinjsh
22.oktobris 2013, 22:54 | links
