Diskusijām par zivju resursu stāvokli Latvijas iekšējos ūdeņos, kas parasti satur frāzi "zivju resursi tiek nesaudzīgi izlaupīti" vai "zivju daudzums ir būtiski samazinājies" ir samērā sena vēsture. Līdzīgus apgalvojumus par zivīm Latvijā (Liflandes guberņā) mēs atrodam vismaz no 19. gs., kad gubernators sniedza ziņojumu tā laika valdībai, "ka zivju nozveja Baltijas jūras piekrastes ūdeņos un Peipusa- Pleskavas ezerā ievērojami un pastāvīgi samazinoties". Šīs sūdzības pamatotības izpētei 1851.- 1852. gados akadēmiķa Bēra vadībā tik organizētas vairākas ekspedīcijas reģiona piekrastes ūdeņos, upēs un ezeros. Tiek apsekots lašu zvejas stāvoklis upēs, arī Daugavā, Gaujā un Salacā. Bērs atzīmēja, ka lašu skaits samazinās, bet vienlaicīgi raksta, ka lašu dzudzums vēl ir diezgan liels. Pieminot aizliegumu barot kalpus ar lašiem biežāk kā divas reizes nedēļā Bērs skaidro, ja ''šāds ieradums tikpat kā nav izpildāms", tad tāpēc, ka ir ievērojami pieaudzis to patērētāju skaits. Acīmredzot saimniekiem vairs "nav pa kabatai" barot kalpus ar lašiem, lašu izdevīgāk pārdot pilsētniekiem.
Bērs uzskatīja, ka zivju krājumu samazināšanās notiek cilvēka saimnieciskās darbības rezultātā, kur bez zvejas vainojama laiksaimniecības attīstība, mežu izciršana, pārmērīgs iedzīvotāju skaits. Aizliedzami "mērķim neatbilstoši zvejas veidi", sevišķi zivju mazuļu izķeršana. Tas sevišķi attiecas uz ezeriem. Bērs izprata zivju populāciju dinamikas likumsakarības. Savos darbos viņš izvirza postulātu, ka katrā ūdenstilpē var mitināties tikai tāds zivju skaits, kurš spēj tur atrast sev barību "noteiktas sugas zivju skaits ir pilnībā atkarīgs no pieejamā barības daudzuma, un lielai auglībai ir tikai tāda nozīme, ka tā var kompensēt zivju bojāeju". Ļoti interesants ir akadēmiķa spriedums par zivju bagātību senāk. "Un tiešām, vēsturnieki viennozīmīgi apgalvo, ka senākās ziņas norāda uzlielāku zivju bagātību pirms dažiem gadsimtiem. To nav iespējams matemātiski pierādīt, jo nav skaitlisku datu par nozveju senajos laikos, bet var viennozīmīgi apgalvot, ka tajos laikos varēja zvejot ar mazāku piepūli". Liels nozvejas apjoms, kad zivis iegūtas milzīgos daudzumos, ar tām mēsloti lauki, drīzāk jāuzskata par retu atgadījumu, kam zvejnieki nav bijuši sagatvojušies un loms sabojājies, nevis vēsturisku likumsakarību (citēts pēc Kondratjeva, 2012).
19. gadsimta beigās publicēts lielāka apjoma tautsaimniecisks darbs par Daugavas upi, arī tās zivīm un zvejniecību. „Neskatoties uz daudzajām Daugavā ietekošajām upēm un strautiem, to ūdeņu tīrību un straujumu, mūsdienās mūsu upe neizceļas ar īpašu zivju daudzveidību un bagātību. .... Taču ir atsevišķas norādes, ka agrāk gan tās bijušas daudz". Taču jāatceras, ka raksta autors nav bijis profesionāls ihtiologs, dzīvojis Blatkrievijas mūsdienu teritorijā Vitebskas pilsētā. Dati grāmatai vākti no personiskas korespondences ar personām, kas piekritušas sniegt ziņas par zivīm un to zveju Daugavā. Šai grāmatai raksturīgas visi daudz atšķirību no vēlākiem autoriem, kas liecina, ka šādā veidā vākta informācija bijusi visai neprecīza.
31.oktobris 2013, 21:46 |
links 
