Sveiciens Sapņotājiem un visādiem citādiem Ērmiem!
Sēdēju vilcienā kaut kur pa vidu starp Atgāzenes čigānu zirgiem un Torņkalnu, aizrautīgi lasīdams grāmatu. Pāršķirot lapu kaut kas nopil uz trešās rindkopas un atskan gārdziens no apkārtsēdētājiem. Nu ja, nodevīgais puņķis paliek nevaldāms kad iestājas aukstums. Ar to arī visus apkārtējos apsveicu.
Kādas, nu apmēram trīs reizes paurbināju ar jauno svensonu apkārtējos ledus, kā solīts, ķikurus pircis neesmu, bet tirinājis tikai tā saucamās bezmotilkas. Kaut kur vidzemē tiku atalgots ar veselām divām zivīm, Flegmātiskā bija nedaudz dāsnāka - ap 10 strīpainajiem pirdieniem, bet lielo asaru Mekā pie kaujinieciskajiem kuršiem tiku pie 2 normāliem 100niekiem. Vobšem jautrā ziemas cope turpinās ar pilnīgajiem apgriezieniem. Plus pa vidu vel tam nenormālākās darba stundas.
Ā, nu ja, tagad par Peipi: Tas notika kaut, vo, neatceros kad - vakar, pirms nedēļas, bet varbūt arī ka rīt vai pēc nedēļas. Ilgi meklēju ar ko tad doties apart tos plašumus - Jožiks nogruzīts un uz divām nu nekādi, ar vārdabrāli līdzīgi, bet Dzenīts vispār pie Maijiem koka krūmu lapotnēs ražu vāc un uz speķa gabaliņiem piraņas kacina. Piļīju viens, bet tomēr beigās ar savu spēkratu pievienojas pats eža dēls. Nedaudz pa buržuisko, bet ja tik ļoti gribas!!
Laiks jauks, čurājot aiz Tartu pie viena no apļa stumbeņiem nedaudz vējels glauda sānus, bet pie paša ezera ne pūsmiņas, ne jūsmiņas. Viegls plusēns. Kamēr sapaunojamies pirmais reiss jau aizrūc ezerā. Mēs pa pāris cīgām un ar diviem poisid nedaudz vēlāk ripinam iekš' to ezer'. Nedaudz gribas smaidīt un bērnu gaidīt.
Tādā noskaņa dodamies kur Ņinas virzienā. Asarēns esot, neliels, bet gana kodīgs. Pēc štopara paejamies kādus 100 metrus krasta virzienā un izrubjos. Uzlieku kādus trīs ķikurus uz daudzskaldnīša, kas iekārts kādā 10tā cipara aukliņā un laižu to 5m dziļumā. Pēc pāris provodkām klusums. Paurbjos nedaudz tālāk, bet atgriežoties pie pirmā cokuma tas atveras ar normālu maskavnieku brigādi. Izvelku kādus 10 pēc kārtas. Puņķaini tādi un nemaz nav mainījušies - stagnāti.
Bet te saklausoties visādas gudrības, ciešu sakostiem zobiem un ceru, ka tuvāko koloniju paretinot pievilksies arī strīpaino kolonija. Ilgi nav jāgaida un jāmokās. Strīpainie sāk kosties varen raiti. Lieli nav, bet līdz 200gr gan. Jožikam, kas ieurbies priekšplānā čābīgāk, tāpēc šamais dodas izmest goda apli. Copē uzplūdiem - piecus brālīšus izvelc, tad laiks pīpim, mīzim un maizītēm. Tā arī kādas pāris h velku pīpoju, mīžu un kūkoju. Jožiks pa tam laikam paparaci pavadībā noslēdzis goda apli, piesūcas kādus 50m sāņus varen jaukai lunkai un neatiet vairs ne soli.
Vējels ar dod vaļā ne pa knapam. It kā auksts nav, bet sparīgi pūšot tomēr līdz kaulam tiek. Sasildīšanās nolūkos borēju šīs dienas trešo un pēdējo cokumu, kurā galu tā arī neiemērcu.
Te kāds piesit pie pleca. Atskatos, a tur Useins Bolts naglenēs un triko. Trīc nabadziņš. Saku šim, davai paskrienamies. Šis piekrīt. Norunājam atspolīti x 3, tas ir Jožiks-mana lunka-Jožiks-mana lunka-Jožiks-mana lunka. Otrajā aplī šamam jau sāku ielikt, trešajā vispār bez variantiem. Es atgriezos pie saviem āliņģiem, bet Useins aizdevās Krievijas virzienā, kāda knapāka pretinieka meklējumos. It kā nekas tāds ievērojams, bet tāpatās patīkami un arī sasildījies arī esmu.
Vobšem sāka ņemt asari kā cimdi, nu 200-300gr vismaz. Tā ka šādus jau kādus 2 mēnešus neesmu skatījis, sāku steigties un 3x sapinu savu tievo žilku. Beigās atmetu tai ar roku un pēcpusdienu pavadu ar 15ā izmēra flurokarbonu. Kā jau sexā, mazāk patīkami, bet vismaz izpaliek ikdienišķās bērnu dārza atmosfēras mājā,t.i., nepinās vismaz. Jožikam ritms līdzīgs, tik izmerčiks vidējais ir patīkamāks, vismaz man tā liekas.
Uz vakarpusi cope paliek vel kūtrāka, nez no kurienes parādās maskavnieki un man jau sāk nākt žāvas. Tā žāvājoties un pa reizei nosnaužoties, gandrīz noveļos no kastes, kad piestūrē Poļaris. Šamais uz vakarpusi esot atradis normālu okunenu te pat pī sābrim. Stundas laikā, uz sekuhu pusspaini piesitis. Aplūkojot lomu, redzu okunenus ap 600gr, lielākajiem 100 punkti pāri par kg. O, kā! Kas meklē tas arī kādreiz atrod.
Kad cenšos iecelt savu kasti kamanās, nākās pasaukt adataino talkā, jo redz temps dienas garumā ir bijis gana augsts. Būs vobla!!
Dodoties ar dranduļetu krasta vierzienā, Jožiks atzīstas, ka visu pēcpusdienu rukājis uz žibuli-planierīti ar izoperēto okunena aci galā un strīpainie esot to gana labi novērtējuši. Te nedaudz nožēloju, ka neesmu raustāmo pīcku paķēris līdzi.
Sēžu, kratos, pīpoju, skatos uz adataiņa degunu, no kuras nokarājas trekna puņķu pile un atceros savu neseno izbraucienu vilcienā. Ziema tomēr ir burvīga!
Krastā palieku viens. Aizvelkos pie babuškas, kur pirms diviem gadiem ar dabi palikām. Novelku drānas. Un slāju uz vietējo bodi pēc bairīša. Pa ceļam kabatā kaut kā uzrodas pāris šļukas no grapas un sanāk jau ne tikai divapgriezien' aksels, bet jau 3 ar pus apgriezien' tulups. Veicītī vel pārdevēja noprasa kādu alu parasto vai stiprināto, bet tā laikam vietējās inteliģences īpatnība. Izvēlos parasto. Vel vakariņas, paskatāmies mūžīgo daiļslidošanu (kur nu hokeju) un liekos uz auss kur pēc 8iem (kaut kas tāds ar mani sen jau nebija noticis) tā arī nenoklausoties babuškas vakara lūgšanas.
Tā ka biju nedaudz satraucies, kā es tā viens ar babušku un vel vel visa garā ziemas nakte priekšā, bet miegs bija tik dziļš, ka atjēdzos tā ap 6iem no kāda modinātājzvana. Kopeja, rīta stienis un ducis ar tabakas naglām.
Un šoreiz jau tik trejatā vālējam ezerā. Poļaris, šamā bračka, kas pirmo reiz šosezon ezerā, lai gan dzīvo 20m no šā brīnumezera (vietējo privilēģija zinieties). Vālējam ezerā, kas jau nedaudz pakusis, žļurga sniega sanesumos bolās uz mumsim ik pa laikam. Vālējam uz vakardienas mega asaru točku, bet pa ceļam ~ kādus 500m no vietas piestājam uz perekuru. Ķipa kaut kāds Toļiks vedot copmaņus uz vietu, kur mums vakar ķēries un lai neapurbtu, stāvam un tēlojam mirāžu. Karakats ar zivju tīkotājiem un Toļiku aizvālē kādu km garām un mierīgu sirdi dodamies zivīgās točkas virzienā. Tas ir kaut kur sešarpus km pretī meitenei vārdā Ņina.
Laiciņš +0 un praktiski bez vēja. Norunājam sākt ar žibuļiem, ja baksta, tad mēģināsim ar ķikuriem.
Tā ka man raustāmais lepni atdusas garāža, tad žibuli sienu pie dračījamās copenes ar visresnāko auklu. Izborēju trīs lunkas, katru melnajā pleķī, starp sniega segu. Laižu lejā Salmo trešo sidrabiņu ar ķēdītē iekārtu trojņiku, kamam piespraudu asara aci, kuru uzgāju turpat netālu ledū iekusušu un aukla izbeidzās tieši tad, kad dibins sasniegts (vo vells, rudenīgās ziemas sākumā takš garumus pārbaudīju).
Raustu ļoti profesionāli, nu tādā izteiksmē kā pieredzējis buks pēc savas necilās saprašanas. Bams svītrainis ap gramiem 300 piesakās otrajā lunkā, pēc neilga laiciņa divsimtnieks, jau kādus 2m no grunts. Tad trešais, kas pacēļ aci no gruntes, jau krietnāks miesās (nu savi 600gr bija token) noraujās lunkai no otras puses, līdz cokums pieklust.
Apstaigāju pārējos izurbinātos, tur klusums. Piešķiebju klātī vel pāris dirkas, bet tur arī klusums. Poļaris sūkstās, ka šamam nekā, arī vodkas diemžēl neesot līdz.
Atgriežos pie zivīgās lunkas, kur tieku atalgots ar pāris TIKŠŠIEM. Nospļaujos - tpu!
Lai pārāk negrēkotu ar pārmērīgu ķikuru ziedošanu, velku copeni, kurai uztīta svaiga ~ 12ā izmēra Milo spoku aukliņa (mans favorīts ziemā un vasarā kā pavadiņauklai), kam galā pieķimerēts neliels, bet skaisti greznots banāniņš, kam uz āķa !!!pats!!!! uzvēru sarkanu pērlīti un baltu vienādsānu trijstūra formās apgrieztu fliteri. Laižu lejā un pēc ilgas šūpošanas ar konkrētu grunts apstrādi lēnām paveru cokumu. Izmērš nāk krietni baudāmāks, nu tādi batoniņi no 200-400gr. Vienubrīd šamie ķer jau kādus 2m no gruntes, kad vel neesmu bada stienīti rokās satvēris. Tad nāk mazāki, bet te sāk šaut tādi uz 600gr vismaz. 1/3daļa atkratās šlepējot ceļā uz augšu, pārējām divām izdodas sagaidīt gala pieturu. Ņem konkrēti un ar sitienu, forši!
Pienāk Poļaris, papīpo, paskatās kā es te izklaidējos, pabrīnās par dīvaino bezmotilku un aizslāj atpakan. Kad šamais nozūd aiz zirga sāniem, okuneni ar kur pazūd aizgājēja virzienā, vells. Nē nu kā tā var, pat neatvadījās!!??
Pārgāju uz ķikuriem, pa kādam piesakās,bet laika bērnu izklaidēm paliek atliku likām.
Paurbjos uz dienvidiem, tad uz ziemeļiem, pa kādam čibrikam tiek.
Hmm, kaut kas jāmaina!?
Ir dziļš pusdienlaiks, pēc visiem dabas nolikumiem - pīpauze, kodīties sāks pēc 1iem apgalvo Poļaris, bet nesāka. Sāku jau ķobi grozīt apkārtnes virzienā un dzimst divi scenāriji. Iet, urbties un meklēt, vai palikt barot ar cerību, ka esošais asaru bars uzņems pēcpusdienas apgriezienus. Palieku pie otrā it kā drošākā varianta.
Iesākumā noskablīju raudulēnu un ar barokli nolaižu lejāk zvīņu porciju. Bams, bams, bams izšlepēju trīs skaistus 200niekus, tad 300niekus, un arī 400niekus. Klusums. Skablīju nākamo raudu bēdubrāli. Iebaroju ar zvīņoto miksli, bet šamīm viss PO.
Saņemos uz ķikuru zakusku. Un te atkal pāris 400nieki, tad 200nieku un nobeidzu ar dažām treknām Rubensa laika raudu mammām.
Viss, tas arī bija viss uz ko biju spējīgs.
Attālākā caurumā atrodu asarēnus ķikuru lielumā, kas šuj kā no puļemjota, un caur miglaino ezera vālu dzirdu jau vietējos šķendināmies, ka nikuja nebūs un jādodas uz māju pusi. Pēc būtības man nekas nav pretī, jo priekšā tāls ceļš ejams.
Savaldām vietējo rumaku un duram uz krasta pusi, pa ceļam piestājot pie Poļarisa čomiem - zvejniekiem, kas bauda saliktās rūtainās makšķeres. Ļads melns un caurspīdīgs, tāpēc paejos nedaudz augstāki un vēroju kā tīklā saķērušies ūdens zvēri dodas lunkas virzienā. A nezvēri, ka kauns metas. Ļeidaksi līdz 4kg, kaulainie, platie puņķainie un piedevām batoni ap 2kg. Ņja, un kāpēc viņi neķeras uz žibuļiem un gardajiem ķikueriem? Poļaris saka: "Prosto tupo ņeberjot!" Iespējams, bet varbūt atslēdziņa kur citur slēpjas.
Vietējie ir gana nobesījušies, priecīgi par mums un arī dāsni. Man tiek divi platie ap 4kg, katrs. Poļarisam pāris piļknābji un pa kaulainajam. Bet šamā bračka pie vesela maisa ar pusbreksēniem. Zašibis!!!!
Pa ceļam ieriju kebabu, kurus piedāvā tankštellē pirms Tartu vai pēc Tartu (no kuras puses skatās), mamma par zvīņām ar nopriecājās. Mājā nedaudz pannai, bet vairumu veltu sālsspiedpeldei.
Duhovkā brūnināts un ar zaļumiem pildīts Peipīša breks vispār bija kaut kas no kosmosa programas, bet tuliņ jāvelk feiders laukā, jo ļads atkāpjas, bet ar barību ir velme tā kārtīgi nosmērēties vai zinieties.
Ja runājam par pliko statistisko, tad pirmajā dienā bija ap 30kg, otrajā nedaudz mazāk, bet toties kvalitāte vairs tā nekliboja.
Novēlot Jums ziemīgu pavasari,
otinjsh
PS Čerpaku nepazaudēju un nesalauzu, bet arī neizmantoju.
PSS Zivju svaru droši daliet ar 2 un iespējams būsiet tuvāk patiesībai.
PSS Ir doma atkal laist uz plašumiem uz divdiennieku kas svētdien - pirmdien no Rīgas. Tā ka esmu viens un pirkts, tad kādu pārīti varētu pieķert līdz'. Ja ir laiks un vēlēšanās, sūtiet balodīti. Ja nav, nāksies būt nāktiem vienam.
20.februāris 2014, 10:35 |
links 
