Veči, izklausās, ka tikai tie, kas ķer foreles mežonībā, zina, kas ir īsta cope, dabas baudīšana un garīga atslodze.
Patiesībā to pašu, ko apraksta Bleiers, var izbaudīt gandrīz jebkurā citā copes veidā, ķerot jebkuru zivi.
Es varu izbaudīt tieši tādu pašu copi ar lietu, brikšņiem, odiem, čūskām, meža zvēriem, esot viens pie absolūti aizaugušas upes, kurā dzīvo lielas raudas, kura ir makšķernieku neskarta. Estētika un emocijas ir tikpat spēcīgas.
Vai arī mežonīgā vidē, spiningojot līdakas upē, kura ir pilna ar kokiem, visapkārt brikšņi. Klusums.
Purva ezerā, kur neviens atpūtnieks nedomās pat braukt, jo pie ezera var tikt tikai tad, ja nebaidīsies līst cauri slīkšņai un ar laivu stumties pa pāris cm ūdens kārtu.
Visur ir nepieciešams pielietot fizisku spēku, izturību, lai tiktu pie copes. Var baudīt mieru un klusumu, dabas neskarto skaistumu un ķert zivis, kuras nav par mata tiesu sliktākas, nevērtīgākas par foreli.
Visi elementi, kas ir foreļu makšķerēšanā, pastāv arī citos copes veidos, tāpēc vienīgais, kas foreļu copi atšķir no citiem copes veidiem, ir pati forele.
P.S. Vienreiz mūžā esmu nogājis vienu posmu pa diezgan skarbiem apstākļiem. Bez zivīm, bet kopsummā patika. Kādreiz vēl mēģināšu, vismaz vienu strauteni vēlos noķert savā mūžā, mežonība man patīk.
15.marts 2014, 10:26 |
links