Pirmā maijā biju Alūksnes ezerā. Parasti vēlāk cenšos +- pierakstīt dienas notikumus. Varbūt kādam var interesēt. Šāds pieraksts :
1. maijs.
Alūksnes ezers. Pie ūdens esmu ap 5.30, bet, kamēr ar liriņiem tieku skaidrībā, iekšā iebraucu jau pēc 6.30. Izrādās, ka mājās esmu atstājis laivas grīdas vienu posmu, bet, protams, šis fakts mani nespēj apstādināt. Izrādās, ka laiva var tīri smuki iet pa ūdeni arī bez otrā posma, skaitot no priekšgala. No rīta laiks smuks, saulains, neliels D-R vējš, kurš gan vēlāk pieņemas spēkā, bet netraucē dzīvot. Gaisā kādi 10-15 grādi. Ūdenī - 9-10. Pēcpusdienā sāk pilināt lietus, bet jušana ir tīri ciešama. Ap 16-17 tiem nolīst arī mazliet stiprāk.
Viennozīmīgi, šī ir viena no grandiozākajām copes reizēm manā pieredzē. Ķeras uz nebēdu. Ko tādu vēl neesmu piedzīvojis. Kopējais skaits 17:3 manā labā! Tie 3, ir tie kas tika vilkti, bet netika iecelti laivā ( jāsaka gan, ka pārsvarā ar nodomu, tika gaidīts, lai pati nokratās, lai nebūtu rokas jāsmērē :) Visneticamākais ir tas, ka visas zivis ir ņemamas – neviena zemmēra! Kā pieredze rāda – tā nemēdz būt tādēļ, ka tā būt nemēdz, jo parasti lielākā daļa ir jālaiž vaļā, sevišķi jau, ja ķeras labi. Te – mazākais eksemplārs precīzi 50 cm., kā nomērīts, un uz augšu. Lielākā amnestētā varētu būt ap 1,5 -1,8 kg, jo bija 68 cm. gara. Svarus par nelaimi biju atstājis mājas. Kaut kas neticams! Vienīgi ir stulbi, ka, ja beidzot varētu izpildīt paturamo piecu līdaku limitu, Alūksnes pašvaldība ir izdomājusi jaunus likumus, un paturēt var vairs tikai trīs. Tādēļ viena otra sākumā atlaistā, ir pat lielāka par beigās paturētajām. No sezonas pirmās copes taču mājās kaut kas ir jāatved!?
Pirmās trīs- četras copes ir pie garās salas rietumu krasta. Vēlāk pārsvarā ganos gar krastu, pa kreisi no pludmales, kur braucu parasti iekšā. Pārsvarā tiek ķerts, uz no francijas pasūtīto tviča Magsquad minnov 128mm asarveidīgo vobleri. Tas dienas beigās tiek veiksmīgi pasēts, jo nolūzt pavadiņai karabīne. No kastes izvelku rezerves, un arī to, veiksmīgi iestādu ezera zāles. Pat ne zālēs, bet tādās, kā trubās. Laikam tās ir kaut kādas paliekas no pērnajām niedrēm, kuras no ūdens nemaz ārā nerēgojās, tādēļ nav pamanāmas. Jebkurā gadījumā, man tie „baobabi” sagādā tādu zacepu, ka ņēmos minūtes 15, bet glābt veiksmīgo mantu neizdodas. Pēkšņi atceros, ka kastē ir vēl viens – pēdējais, ko mājās, garām skrienot, pagrābis no garāžas plaukta iemetu kastes tālākajā stūrī, ar domu - „ A ja nu noder? ”. Dziedot sev slavas dziesmu, kabinu to virsū, un ar apmierinātu sejas izteiksmi, burtiski ar trešo metienu, ar skaļu „tinkšķ…”, manu pēdējo dārgumu aizplivinu tālēs zilajās. Labi, ka mana māte nedzirdēja, ko dvesu tajā brīdī. Nezinu, kas notika. Vai aukla bija ap spiningu aptinusies, vai lociņš aizkrita ? Tiešām nezinu… Bet fakts paliek fakts. Pirmos divus pasējot, vēl centos stoiciski, ar smaidu uz lūpām sevi mierināt un pats sev teikt : „ Nekas! Tā gadās, būs jau labi, ir taču vēl kastē visvisādi peldināmie un tt.” Bet, šis trešais, kurš laimīgā kārta pēkšņi uzradās! Un TĀDA neraža!!! Tas jau bija par daudz. Ierāvu brendiju. Novēlēju vieglas smiltis visiem trim, un turpināju savu darāmo. Ko lieki nervus bendēt? Beigu beigās uz šo „sanatoriju” esmu atbraucis atpūsties, nevis ķert kreņķi. :)
Dienas gaitā, apciemo mani arī pašvaldības inspektors, kurš beidzot pārbauda visus papīrus un izskatās pilnīgi savu uzdevumu augstumos. Patīkams džeks, laikam drusku jaunāks par mani, kas izskatās un izklausās pēc cilvēka, kam tā „peļķe” tomēr mazliet interesē, un nav pie vienas vietas. Varbūt tas ir tikai maldīgs priekšstats, bet gribās ticēt, ka tā tas ir. Starp citu – šis vīrelis, vienīgo reizi, pārbaudīja man papīrus arī pagājušajā gadā. Tas, kurš teica, ka maijā vietējie pārsvarā ganās pa austrumu pusi.
Līdakas pa laikiem - 07:16, 07:55, 08:04, 08:12, 08:38, 08:41, 08:56, 09:02, 09:08, 09:39, 10:17, 10:54, 12:00, 12:09, 12:18, 15:07, 15:42, + vēl 3 neizceltās + pāris uzsitieni. Pats neticamākais ir tas, ka neviena zemmēra! Visas ir ņemamas līdakas! Kaut ko tādu vēl neesmu piedzīvojis! Labs gājiens!!! Mājās pārvedu 3 līdakas . Kopējā svarā, varētu būt ap 2,8 – 3 ar kapeiku kg.
Te laikam ir tā vieta un tas brīdis, kad cilvēks ( aptaurēts entuziasts ) var būt laimīgs, un negribēt vairs neko. Jo viņam jau viss ir………………………………………………………. :) Var būt būs kas vēl ?...
8.maijs 2014, 00:13 |
links 
