Sestdien ar čomu aizlaidam līdz Pērnavai. 8.00 pie upes paša pilsēta. Tauta pulka. Cope līdz 10.00 "0". Ko darīt? Laidīs uz jūr'. Uz LIU. Domats, darīts! Tur aizdomīgi -naf tautas. Tālumā jūrā 2 grupiņās -ap 2km no krasta. Krasta spēcīgs vējšs. Vel padomājam-varbūt ziņots, ka nevar iet. Bet, protama lieta, atbraukuši - jaiet! Bet nolēmam iet pratīgi - ne vairāk par 1km. Ta lēnam copējot ejam dziļāk. Ledus ap 40 cm. Mašīnu pēdas. Copes nav (luči tikai). Norma. Ap 12.00 (pēc stundas no ierašanās) 10-20 m aiz mums uz jūras pusi (paldies dieviņam) pēkšni parādas neliela plaisa. Gara galu neredz. 10 min. laikā (krasta vējšs) jau 50m un uz aci redz kā pūš prom. Protams, veči kas otrā pusē plaisai, kļūst par dreifējoša ledus gabala iemītniekiem. Ap stundu neko nenojauš. Kad ierauga skrien sprintera ātrumā katrs uz savu pusi-skatās vai nav pieeja krastam. Naf! Mēs arī neko nevaram līdzēt. Paši tinamies uz krastu. Domajam, ja līdz krastam palīdzība nebūs zvanīsim 112. Bet pēc stundas jau piebrauca 2 džipi ar lielu laivu. Vēlak vēl pažarnieki. Igaunu delfos lasīju, ka noņemti 10 cilvēki. Vēl helikptrs apsekojis piekrasti, lai pārliecinātos vai kāds nav palicis. Vispār operatīvi un organizēti. A mēs devāmies atpakaļ uz upi. A tur cilveku tūkstoši. Cope sākusies pēc mūsu aizbraukšanas. Un beigusies pirms mūsu atpakaļ ierašanās. Letiņiem (daudz bija)pa 3-5 kg-raudas, vimbas. Pa kādam ašukam.
No šejienes morāle:
1) nemeklē laimi tur kur tās naf,
2) nelien uz ledus jūrā pie stipra krasta vēja, sevišķi, ja vietējo nav ka biezs.
16.februāris 2009, 12:59 |
links