Pie upes var visai neomulīgus mirkļus piedzīvot reizēm,kuri liek sastingt bez ceremonijām.Suņi vēl tā,bet,ja ceļā gadās aļņu māte vai mežacūku saime.Ne vienmēr taču upe blakus,kur varētu atkāpties..cik nācies pa aizaugušām pļaviņām un purveļiem ložņāāt,kur tieiši mitinās visādi brīnumi.
..Reiz no divdiennieka divas stundas nevarēju izkulties no Vaidavas brikšņiem un purvājiem ,kur upe caur purvāju iet..neierakstījos laikā un nācās meklēt ceļu uz malu.Lidz ceļam bij kādi 2km,bet nācās doties pāri bebra apludinātam izcirtumam (vietām peldus)un brikšņiem,kur pa ceļam vietām nācās lauzties cauri eglīšu biezoknim,kurā mani pārsteidza mežonīgs rukšu jandāliņš.Labi,ka paliku neskarts haosā,kur viss līgojās un nevarēja saredzēt tālāk par pāris metriem.Vēl pa ceļam uzdūros uz lāča nedarba pēdām:).Ar pēdējiem spēkiem es toreiz izlauzos tam murgam cauri līdz aizaugušam meža ceļam,vēl pusstunda un biju jau uz grantinieka,kur mani pārspēja krusa.Pēdējie pāris kilometri līdz asfaltam,kur mani izmirkušu,klibu un laimīgu sagaidīja čoms:) Bonusā biju vēl saulesdūrienu dabūjis..un vērtīgas atmiņas:)
še neliels burtojums iz dienām,kuras esmu dzīvojis:)..
23.oktobris 2014, 11:35 |
links