Kā vienu no argumentiem „jaunās vēstures” ideologi min faktu, ka 11. - 12. gadsimtā latgaļu un līvu zemes maksājušas meslus Polockas un Pleskavas kņaziem. No tā tiek secināts, ka šīs zemes piederējušas senajai Krievzemei. Tiek apgalvots, ka tādas senās pilsētvalstis kā Jersika (Jar Russko), Tālava (Talovo), Koknese (Kokne) bijušas krievu dibinātas un pārvaldītas. Tomēr arheoloģiskie izrakumi un citas vēstures liecības pauž ko citu - visas minētās pilsētas bija latgaļu apdzīvotas, daži to valdnieki gan bija varjagu - kriviču izcelsmes, taču runāja latgaļu valodā, to sievas bija latgalietes. Arī šo zemju iedzīvotāji bija latgaļi. Kas attiecas uz mesliem (nodevām), tad tā bija ierasta prakse feodālajā laikmetā. Vasalis maksāja nodevas valdniekam, piedalījās kopīgos karagājienos, palīdzēja sargāt robežas, pretī saņemot politiskas un militāras garantijas. Tomēr tas nenozīmē, ka vasalis nebija kungs pār savu zemi un ļaudīm. Patiešām, šajās latgaļu pilsētās dzīvoja arī krievi, taču to skaits bija niecīgs - galvenokārt pareizticīgo mūki un tirgotāji. Par krieviem līvu zemēs vēsturisku ziņu nav. Ja pieņemam, ka Daugavas labā krasta latgaļu un līvu valstiskie veidojumi bija atsevišķu Krievzemes kņazistu ietekmes sfērā, to nekādi nevar teikt par zemgaļu un kuršu apdzīvotajām zemēm, tāpēc mītam par Latviju kā „senu krievu zemi” nav pamata. Tas tā viela pārdomām.DIEVS SVĒTĪ LATVIJU!
15.novembris 2014, 21:56 |
links