Manā ciemā darbojas arī arguments par tālākpārdošanas iespējamo vērtību.
redz, ja cilvēks par 80 e nopērk 30 e vērtu krāmu, noved līdz 10 e kondīcijai un grib pārdot par 50, tad viņu gaida vilšanās vai vismaz jāatrod kāds vēl glupāks par sevi.
Vai tad nozīmi iegūst kāda cita mitoloģija - ir cilvēki, kam pieaug ticība copei, ja var iegādāties kātu, ko turējis rokā Meistars vai pat vienkārši pazīstams copmanis, tur nav nekā nosodāma. Tās ir tādas pat virtuālas vērtības kā zīmols, tās atrodas galvā, gluži kā "nevainojama gruntenes sistēma no eiņa".
No uztveres atkarīgs, kur mēs novelkam robežu - pērkam lietu zinot, ka būsim tās vienīgais lietotājs vai arī varam to pārdot tālāk.
Shimano kategorijās runājot, priekš manis šī virtuālā robeža atrodas kaut kur starp Stradic un Nasci spolēm, kur Stradic ir uzticams un kvalitatīvs darba zirgs, kuru pirkt atmaksājas, bet ar Nasci jau ir problēmas. Tas ir mans pieņēmums, kas ir uzbūvējies dēļ pieredzes, citam cilvēkam varbūt šīs līnijas velkas citur un citādi, tur pat nav, par ko strīdēties.
Savukārt ja ārzemēs par sezonas beigu atlaidēm ir samaksāts 300 par komplektu, kam parastā cena ir 600, nemaz nerunājot par cenu Latvijā, jo te katrs sitas kā māk, nav ko pārmest...
Tad mēs varam runāt par iespējamo tālākpārdošanas vērtību, ja kāts "neieguļas rokā" un tam neatrodas pielietojums :)
Un arī tad - ne jau es baigi tirgotu kaut ko, pārsvarā priecājos par plašo noliktavu, bet vismaz tas ir mierinājums un aizbildinājums, plānojot nākamo pirkumu :) Man ir pat saraksts, par cik dēls ko varētu uzsist gaisā kā mantojumu, un kas ir vienkārši senlieta.
12.decembris 2014, 12:57 |
links 
