Atvianojos par tik garu atskaiti :)
Brīvdienās kārtējo riezi secināju, ka neskatoties uz laiku un klusumu forumos jābrauc vien pašam un jāmeklē tā zivs un rezultāts būs. Pēc četru ūdenstilpņu apmeklējuma otrās dienas vakarā nonācu Spāres ezerā. Pūta un sniga tā, ka pat kaitotāji drīz pārstāja savas aktivitātes un nolaida buras sniegā.
Bļitka klusēja, vienu copi uz karoga nokavēju, bija jau pāri četriem vakarā, taisījos mājup, gāju savākt karodziņus. Parasti ņemu tuvāko un tad tālāko, šoreiz nez kāpēc devos uzreiz pie tālāka , rokas sala, ietinu auklu, palaidu vāļā dzīvo un tuvojos otrajam karodziņam ar domām par to , ka arī šoreiz palikšu bez līdakas. Pie karoga izlikās ka spole pēkšņi veica pāris apgriezienus. Karogs bija piesalis pie ledus, par cik pa abām dienām biju nelaikā piecirtis kādas četras reizes, nolēmu karogu vispār no sistēmas atvienot, lai netraucētu, ja nu pēkšņi man neizlikās.
Pēkšņi spole strauji pagriezās kādas 5 reizes ap savu asi, tad vēl piecas un vēl. Pirmā doma bija par kādu bebrveidīgo, jo nekad pirms tam nebiju piedzīvojis tik ātru auklas iztīšanu. Lai pavelk tos 10 metrus un apēd to mazo… pēc brīža palika skaidrs , ka pēc 10 metriem neviens te neapstāsies un pavisam drīz visi 30 metri bija pazuduši no spoles un kad zvērs sāka raut konstrukciju āliņģi bija laiks rīkoties. Tādu pretestību nebiju gaidījis , manis vinnētos metrus līdaka gana ātri ierāva atpakaļ tad atkal un atkal, ar lielām pūlēm pretinieku dabūju līdz āliņģim , kurā , protams līdaka līst iekšā netaisījās, uzmetu acis kastes virzienā, tā bija nieka 50m attālumā, tur iekšā bija gafs, kurš man beidzot kopš tā iegādes brīža pirmo reizi mūžā bija tik nepieciešams. Pēc trešās reizes dabūju galvu āliņģi, līdaka ieraugot mani ielika atpakaļgaitā un drīz vien atkal visi 30 metri bija ūdeni. Ar šo mono auklu 0,32mm diametrā nebiju iepriekš neko kārtīgu vilcis un nezināju tās īpašības.
Kad mežonīgā joņošana bija beigusies, sajutu, ka zivs ir dziļi zālēs un vairs nekustas, brīdi pagaidot, nobļāvos, noliku karogu malā un gāju pakaļ gafam, jo, neskatoties uz to, ka kustību auklas galā vairs nebija, aukla nebija nokosta. Kad mēģināju atkal ietīt auklu tā ļoti stiepās, viss liecināja par to , ka cīnos ar zāļu puduri, kurā veiksmīgā līdaka ir iestādījusi manu āķi. Bija jāpieņem tas nepopulārais lēmums , un jārauj ar visu spēku, lai vismaz dabūtu atpakaļ āķi un pavadu.
Pavelkot metru, pēkšņi sajutu galā pazīstamo pretestību, drusku papumpēja un tad pēkšņi aukla palika pavisam viegla... tā gan ir visstūlbāka sajūta copē....
Brīnumainā kārtā pēc sekundes pretiniece atkal sāka pumpēt un cīnīties, tik pat sīvi kā pirms tam.
Kad cīņa bija galā 81 cm gara un 4,2kg smaga līdaka bija uz ledus. Tās bija labākās 15 ziemas copes minūtes manā mūžā.
Ne asakas visiem!
9.februāris 2015, 12:39 |
links