Šodien aizcilpoju uz pusotru stundu līdz mazai Lielupes pietekai. It kā jau kāda zivs bija manīta malku zāģējot un bebram konkurenci gādājot, bet nu tīri formālos daudzumos. Tā kā faktiski nekādas īpašas cerības neloloju.Un tā, ūdens skaidrs, var redzēt mānekli jau pa krietnu gabalu, ja vien saule nespīd acīs un vēja saceltie vilnīši netraucē. Gar upes malu tiek noiets apmēram pusotra kilometra. Aizdomas par švakām cerībām kļūst arvien lielākas, vējš brīžām zēvelē ne pa jokam, tāpēc pa to pašu maršrutu tiek uzsākta atpakaļmigrācija uz sākumpunktu. Pirms tam gan tiek nomainīts pārbaudītais māneklis pret citu pārbaudītu mānekli. Rezultāts nav ilgi jāgaida - 52 cm kaut kur apbružājusies līdaka tiek ņemta kompānijā uz sākumpunktu. Vēl pēc brīža piesakās tās pašas sugas zemmērs, tam tiek piesacīts, ka kompānijā uz mājām viņš tiks paņemts ātrākais nākamgad pavasarī pēc nārsta, pagaidām lai aug tālāk.
Ar to arī visa cope cauri. Citu sugu zivis pilnīgi nevienas redzamas. Līdakai kuņģī dubļi,pussapuvuša meldra gabals, un kaut kāda kukaiņa palieka. Līdz nārstam viņām būs jāpacīnās par ēdamo.
Ar to arī visa cope cauri. Citu sugu zivis pilnīgi nevienas redzamas. Līdakai kuņģī dubļi,pussapuvuša meldra gabals, un kaut kāda kukaiņa palieka. Līdz nārstam viņām būs jāpacīnās par ēdamo.
15.februāris 2015, 15:30 | links