Peipuss iedvesmo!!:)
Vakar sezonas noslēguma pasākums Peipusā. Bijām ar senci Rannapungerjā (tas ir kādi 25 km augšpus Mustves). Vietējais Mustves matadors Viktors ieveda mūs ezerā ar kamanām kā tādus kundziņus.
Laiks debišķīgs – nedaudz pie mīnusiem, saulīte rotājās debesīs teju vai visu dienu, knaps R / DR vējelis neradīja ne kripatiņas diskomforta.
Kopā bijām kādi 15 veči no LV. Lielākā daļa desantējās 3-ajā km, mēs devāmies uz 5-to. Pēc Viktora teiktā tur cope retāka, bet asars’ rupjāks. (Tos sīkos šosezon esmu atvilcies vietējās ūdenstilpēs, tādēļ gribējās izbaudīt ko citu.)
Ezerā skats diezgan sirreāls. No sniega atkailinājies ledus graciozi demonstrēja savu konstrukcijas haosu. Balti ledus blāķi iesaluši „jaunajā” melnajā ledū gluži kā tādi vaniļas gabali želejas desertā. Ik pa laikam pusmetru un metru platas aizsalušas plaisas. Pēc katra nobrauktā kilometra pa torosu krāvumam.
Par copi. Sākums diezgan bezcerīgs. Pirmie desmit āliņģi – ne piesitiena. Šādos apstākļos urbšanās uz dullo, tā teikt. Mēģinājām gan pie torosiem, gan nostāk no tiem, gan uz melnā, gan baltā ledus. Pēc laika paveicās atrast baltā ledus pleķi, kur saurbtajos padsmit āliņģos visas dienas garumā ar mainīgu intensitāti savilkām kaudzi glītu asaru. Man – 7,5 kg, sencim -5 kg. Pārsvarā 100-gramīgie, daži trāpījās „svarīgāki”, tā uz 200 - 250 gr., diemžēl neviena „bonusa”. Gadījās arī pa Peipusa ķīsim, kas gabarītos un masā krietni pārsit vidusmēra LV asari. Visas dienas garumā nevienas baltās zivs! Tas priecēja. :) Tiem, kas palika 3-ajā km, pēc pašu teiktā, lomi līdzīgi, tik asars’ sīkāks.
Mormiškai ir nozīme! Par to pārliecinājos izmēģinot vienu, otru, trešo. Vakar rezultatīva izrādījās veco laiku vagonkrāsas peipusa svineniece. Asars’ gan ņēma gaužām cimperlīgi. Te padsmit minūtes bez piesitiena, te kā no ložmetēja. Te pie paša dibena uz stāvošu, te pusotrā metrā uz traka dribla. Vēl nesaprotamāk kā ar bitēm. :))
Krastā atgriezāmies, kad sāka jau krēslot. Mēs ar senci devāmies mājup (darbi, ģimene ...). Pārējie veči, šķiet, palika arī šodien. Viktoraprāt, šodien būs pēdējā diena šosezon, kad ezers vaļā, jo rīt jau sola „nelaiku” – lielus plusus, traku vēju un lietu.
Esmu iemīlējis šo ezeru, kopš sencis pirmo reizi mani turp aizvilka pusaudža gados. Lai arī šosezon šī man bija pirmā, pēdējā un vienīgā cope, ir ĪSTAS LAIMES sajūta. Es tur biju un to izbaudīju! :)) Peipuss savā varenībā rada dziļu cieņu un bijību. Man tas nozīmē daudz vairāk kā vienkārši „copes vieta”. Peipuss iedvesmo! Domāju, ka neesmu šeit tāds vienīgais.
7.marts 2015, 10:00 |
links