Pēcpusdienā saskaņā ar dienas prognozi (nebūs lietus, mērens vējš no Bolderājas puses), devos uz uz copi Mangaļsalas molā. Silts apģērbs, 2 makšķeres ar dažādām reņģu sistēmām un cerības uz aktīvu copi.
Pienākot pie mola, redzu ka vējš ir no solītās puses un attiecīgi Daugavā mēreni vilnīši, bet no bezvēja puses! jūrā uz molu gāžas jau lieli viļņi, ik pa brīdim apšļācot to un protams copētājus.
Zivis, kā Gandijs teica, neķērās nikuja - ar nelieliem izņēmumiem.
Toties bija citas atrakcijas. Senioru pārim, kuri savu mugursomu un citu inventāru bija tālredzīgi paslēpuši no ūdens lielā plastmasas maisā, izgāja greizi. Pēc kārtējā lielā viļņa šlāciena maiss ar visu (labi ka aizsiets) kūļājās Daugavā. Vējš gan to dzina klāt molam. Taču problēma - uz reņģēm neviens neiet ar uztveramo tīklu. Seniors mēģināja to izdabūt ārā ar savu elastīgo kātiņu - nekā. Nācās iet palīgā ar savu stingrākās makšķeres bomi. Pa diviem pēc slīdēšanas pa glumo betonu un vairākiem mēģinājumiem bēgli noķērām. Diemžēl steigā mana reņģu sistēma pārvērtās baltas bārdas kamolā. Bet ar otro vēl šo to pieklīdušām reņģēm noķēru.
Tad vējš no mērena pārvērtās par pastipru un sāka dzīt uz māju pusi. Kad es pakļāvos un savācis slapjās mantiņas, pa peļķēm devos mājup, tad vējš nolēma sodīt dažus nepakļāvīgos.
Pēc brāzmas pa gaisu un pa plančkām (bet uz mola) aizlidoja vairāku copmaņu piederumi. Viens plastmasa spainis ar reņģu lomu atdeva zivtiņas ūdenim atpakaļ un labā ātrumā metās man pakaļ, gluži kā sunītis. Nācās savu makšķeri lietot kā pārbrauktuves bomi, lai bēgli aizturētu.
Kad ar slapjām kājām izkļuvu krastā, tad vēlreiz parādīju makšķeri kā pārbrauktuves bomi, vienam motorizētam copmanim ar motorolleru, kurš neievērojot 'ķiegeļi', vēlējas aizbraukt līdz molam un bez tam nezināja, ka Policijas auto jau ir priekšā.
Motorizētais manu žestu sākumā ignorēja, bet ieraugot policiju, gan žigli apsviedās atpakaļ kā partizānis. Jāsaka, ka viņa neatlaidība bija spēcīgāka par policistu pienakuma apziņu - kad soģu auto aizbrauca, tad partizānis vienā mierā izlīda no slēptuves un turpināja ceļu pretī mola šļakatām.
Tāds nu ir copmaņu liktenis: copēt un ciest.
Bet iznāk arī pazirgoties.
29.aprīlis 2015, 19:17 |
links