Parasti ezerā dodos ar vienu domu - labi pavadīt laiku, īpaši uz zivi neiespringstot. Šodienas plāns gan bija mazliet ar zemtekstu, jo dažas luicenītes dikti gribējās dabūt. Lai tiktu pie loma, protams, jāizstrādā nopietna stratēģija, lai nesanāk aplauziens, jo ar zivīm ezerā mēdz būt dažādi, ka pat visideālākajā dienā šamām mutes ciet, piedāvā kaut mānekļus ar zelta āķiem, ni un ni, bet uz tirgu iet būtu bijis pret savu pašcieņu...:). Rīta plānus nedaudz pakoriģē lietus pašā agrumā, tā ap trijiem. Neviena no manis uzlūkotām sinoptiķu prognozēm gan to neuzrādīja, tāpēc vismaz stundu nopasēju un ezerā jau ielaidos ap pieciem. Pieturējos pie plāna un taisnā vīlē prom no Reiņu bāzes uz pretējo krasta pusi, ja nemalods, tautās sauktu par "sporta laukumu". Aizaugums visai ievērojams, bet tas nebiedē, jo savs funktieris man ir. Sākumā izmantoju "el clasico" gumiju ar pretzāļu āķi, kas sajūgts ar piecu gramu ausaini. Cauri lēpenēm kustas gandrīz perfekti, tik cik gumija jau bija iepriekš palietota, kas pēc pirmajām dažām copēm un līdz laivām dabūtiem šnapijiem, tā vairs īsti negribēja tik smuki "spēlēt". Un arī uz āķa vairs labi neturas virsū. Ir rezerves plāns - oranžais grīdijs, kuram jau ir izmantots ofseta āķis. Nu, šis gummijs caur zaļo biežņu gāja vēl labāk, zivis mānijā vēl pārliecinošāk. Biežo copju dēļ nācās pat no divām gumijām šķirties, astes neizturēja aso zobu uzbrukumus. Bet esmu nodrošinājies ar rezervi. Zivis rīta agrumā turpināja copēt ar apskaužamu regularitāti, neskatoties uz to, ka šādu taktiku, copējot lēpeņu audzēs, izmantoju pirmo reizi tā nopietnāk. Vienā brīdī jūtu galā jau kas nopietnāks, cīņa azartiskākā, bet dodot zivij iespēju aizmukt, jo āķis man tikai viens. Šoreiz veiksme manā pusē un pāri kajaka bortam ieceļu smuku zaļsvārcīti 2,3 kg vērtē. Oho, tas ir tieši tas, ko vajadzēja un uz maisu prom. :) Jūtu, ka šis punkts ir visai perspektīvs, jo vēl pāris „shodu” ar stabiliem mēriņiem, bet par to neuztraucos. Vienā no iemetieniem, kā saka tautās, „iemetu zacepā”, bet kurš dzīvo savu dzīvu un sāk mērķtiecīgi doties prom. Lēpenes, doņi un citas zālēs ir līdakas sabiedrotie, jo katrs skrējiens tajos mazina manu veiksmi tikt pie zivs. Vienā doņu pudurā jau gandrīz zaudēju cerību dabūt kaut ieraudzīt to plēsoņu, kas tik sparīgi pretojas. Neveikli airējot, jo airis ar vienu roku darbojoties, nepavisam neklausa, ar otru roku, nolikdams spini laivā un cenzdamies izpiņķēt auklu no zālēm, jūtu, ka pretinieks vēl ir uz āķa, uz tā vienīgā, kas ir labs un kvalitatīvs, kas saglabā manas cerības. Tā cīnāmies kādas minūtes piecas, nedaudz jūtot, ka zivs sāk pagurt. Cenšos to izmantot un izdodas līdaku pievilkt pie kajaka, bet pirmais mēģinājums iecelt to ir neveiksmīgs. Sākam pa jaunu, jo atkal jauns lēpeņu lauks. Spoles bramze nostrādāja lieliski, domāju, ka tas ļāva galu galā arī gūt uzvaru. Pretiniece 3,6 kg vērtē. It kā nekas īpašs, bet cīņa šādā aizaugumā ir kas savādāk nekā zivs brīvā ūdenī. Lieliski. Pēc kāda laika parādās saulīte un man sāk likties, ka tas ietekmē arī copi. Neskumstu, savu plānu esmu jau izpildījis un normu izvest krastā man nevajag, kaut iespējas bija. Tāpēc atlikušo copes laiku pavadu jau „no stress” režīmā. Upes vietā ar rotiņu vairāki asari, pa kādam zemmēram, bet pašā Bārtas upē, apmpelējoties ar velcīti, vēl pāris šnapiji. Dodos bāzes virzienā, bet izlemju vēl pārbaudīt ruduļu punktus ar mazu rotiņu. Vējš pieņēmies spēkā, metieni sanāk mazliet šķībi ar vieglu māneklīti, bet redzu, ka no tuvā pudura tāds kā vilnis, tāpēc mānekļa spēli mazliet iepauzēju. Bāc un ņēmiens - galā kaut kas „svarīgs”. Kāts vieglais, labi, ka ar pavadiņu, kaut arī smalku. Cīnās sparīgi, es arī, kaut baidos ielaist zivi zālēs, jo tad cerības to dabūt kļūs minimālas. Kaut kā izdodas noturēt zivi un pretiniece arī sāk pagurt. Ieceļu to kajakā – ir laba, 2,6 kg uz miniatūru māneklīt. Ar to arī beidzu šīs dienas copi, trīs zivtiņas paņemtas, vairāki mēriņi atlaisti, zemmēru vēl kāds strēķītis…lieliska diena, lieliska atpūta. Ne asakas un tiekamies pie ūdeņiem! :)
20.jūnijs 2015, 19:22 |
links