Kad līdakas ķert un ēst apnika, izdomāju, ka ēdienkarti varētu papildināt ar līdz šim nekad nenoķerto zandartu (par to ēšanu joks, bet zandartu tiešām nekad neesmu noķēris, jo arī speciāli nekad neesmu uz viņu izgājis). Domāts darīts. Sapirku šo to no jig inventāra - gumijas, pāris ausaines - tā sakot minimālo starta komplektu. Un laidu pēc darba uz Lielupi pie Slokas papīrfabrikas - tur pie saliņas smuks sēklītis, ko biju jau iepriekš atradis. Mana kļūda, ka sākumā vēl pusotru stundiņu pavelcēju - ja nu mana iemīļotā līdaka piesakās ciemos... Vajadzēja uzreiz uz iecerēto spotu maukt. Tagad tikai ap 21.00 pirms saulrieta nostājos pie sēkļa, uzspraužu elektrozaļu gumiju un pirmais mērķtiecīgais meties ar jig mūžā (biju pirms tam paākstījies, bet to par copi nosaukt nevar). Liels ir mans pārsteigums, kad pēkšņi kaut kas tiešām ir galā. Izvelku asari ap 300 gramiem 29 cm garumā. Super! Metu vēl, pamainu gumiju un atkal ir. Vēl viens tāds pats. Uzlieku profesionālo killeru tik izslavēto tiogu, un pirmajā metienā jā, kaut kas piespiež. Sirds salecas - nu ir taču beidzot tas zandarts! Spolīte dzied, es nesteidzos, paceļu pie laivas un... asaris. Bet tāds smuks kā vēlāk nosvēru 670 grami un 37 cm. Nav ne pirmais ne lielākais mūžā, bet tomēr ļoti patīkami. Pēc saulrieta vēl viens 28 cm asarītis uz mailes krāsas gumiju, bet tas arī viss. Līdz 23.15 zandarts tā arī nebija. Man nav normālas eholotes, tāpēc grūti pateikt, vai viņi tur vispār bija, bet džigošanas āķis lūpā gan - līdz rudenim līdakas lai paciešas, nu man cita izklaide prātā :) Atvainojos par garo kalambūru, bet tiešām prieks, ka jauna metode pirmajā piegājienā dod tādu smuku rezultātu. A tā es tikai vobleri, rotiņi...
16.jūlijs 2015, 14:17 |
links 
